Lāčplēša diena un 18. novembra svētki atgādina ne tikai par to dienu notikumiem, bet arī par Latvijas Republikas pirmajos divdesmit gados sasniegto valstiskuma un patriotisma apziņā – tā izturēja visas vēlākās šausmas. Reizēm tas izpaudās neparasti vai apstrīdami, šādam gadījuma veltīts šis pētījums.
Caurums filtrā
Kara gūstekņu nometne Cedelheimā Beļģijā. 1945. gada septembrī tur savākti vācu armijā karojušie latvieši, lietuvieši, igauņi – 18 tūkstošu vīru. Arī bijušie leģionāri Jānis Škraba un Arnolds Reinis. 1946. gada aprīlī ierodas padomju armijas aģitatori, aicina atgriezties dzimtenē, solot neaizskaramību. Spriežot pēc Rietumos palikušo vīru tūkstošiem, labticīgo ir maz, bet šie divi un daži citi uzķeras – vai arī tā tikai izliekas. Kad aizbraucēju automašīna braukusi caur vārtiem, palicēji metuši akmeņus.
Kā visi šādi atgrieztie, Škraba un Reinis Latvijā 1946. gada jūnijā nonākuši speciālā nometnē Ganību dambī 40, izejot tā saukto filtrācijas – pārbaudes procesu. Nekādus smagus noziegumus filtrācijas dokumenti neuzrāda – tikai dienēšanu SS leģionā. Dīvaini, jo Jānis Škraba policijas bataljona sastāvā kā vezumnieks piedalījies soda operācijās pret partizāniem Baltkrievijā. Anketā 1941. – 1943. gads uzrādīts kā tēva mājās pavadīts. Acīmredzot šāda pārbaudītāju neinformētība puišus iedrošina nākošiem soļiem.
Čekas uzskaitē bijušie leģionāri noteikti paliek, un var pabrīnīties par viņu naivitāti. Jau nometnē sākušās runas par nacionālas pretošanās grupas organizēšanu. Zināmu apdomību Jānis Škraba demonstrē – uz mājām Rēzeknes apriņķa Kaunatas pagasta Pintānos nebrauc. 1946. gadā sāk strādāt par krāvēju Rīgas I mēbeļu fabrikā. Istabu noīrē turpat netālu Daugavgrīvas ielā.
Pretošanās grupa
Krimināllietas protokoli rāda, ka pretošanās grupas iniciators un vadītājs ir 1923. gadā dzimušais Jānis Škraba. Viņš 1947. gada aprīlī vervējis cilvēkus organizācijai ar mulsinošu nosaukumu Latviešu nacionālais kodols “Maharadža”.
Ne nosaukuma autors, ne dalībnieki protokolos neatšifrē savādo vārdu savārstījumu. To nedara arī čekas izmeklētājs, leitnants Kauliņš. No kurienes tomēr lauku puisim ar četru klašu izglītību zināmi Indijas valdnieku titulējumi? Versiju atbildei dod Škrabas savervētā maharadžista – Škrabas brālēna, arī Jāņa Škrabas sievas brāļa Aleksandra Glaudiņa dēla Vitālija stāstītais. Izrādās, ka viņa tēvs atsaucies uz sarunām Cedelheimā par kādu indiešu maharadžu, kurš vadījis pretošanos angļu kolonizatoriem. Šāds nostāsts varēja būt nonācis arī līdz vēsturē ne īpaši izglītotiem jauniešiem ar Žila Verena romānu 200 000 ljē pa jūras dzelmi un Noslēpumu sala starpniecību.
Cīnīties gatavie
Līdz 1947. gada beigām Škrabam LNKM, kā pratināšanas protokolos apzīmēta šī organizācija, Rīgā izdevies iesaistīt Aleksandru Trokšu, dzimušu 1930. gadā, padomju armijas 15. sakaru bataljona šoferi, tā paša bataljona garāžas remontstrādnieku Herbertu Kozlovski (1930) un sava dzīvokļa Daugavgrīvas ielā 1 – 7 kaimiņieni, Onkoloģiskās slimnīcas sanitāri Viktoriju Miķelsoni (1926).
1947. gada vasarā Jānis Škraba aizbrauca uz Ludzas apriņķi pie māsas, kur stādījies priekšā kā vadītājs lielai organizācijai. Tā viņam izdevis piesaistīt brālēnu J. Škrabu un tālāk A. Glaudiņu, kaimiņus Aleksandru Silavu, Kazimiru, Heronīmu, Antonu Vaišļus. Tā zemnieki kļuva par LNKM Latgales filiāles dalībniekiem ar Glaudiņu kā pašu galveno.
Nometņu biedrs Arnolds Reinis pēc filtrācijas dodas uz dzimto Liepāju un atrod darbu Sarkanajā metalurgā. Pierunāts pretoties, vervējis nākamos: organizēsimies, vāksim ieročus un, kad angļi/amerikāņi uzbruks Padomju Savienībai (vai otrādi), aktīvi uzstāsimies (kā 1919. gadā). Tālāk par runām netika, jo arestēja vienu pašu Reini, kaut arī pratināja kādu desmitu viņa kaimiņu un darbabiedru.
Sākotnēju sarunu līmenī protokolos iezīmējas arī Zemgales – Jelgavas LNKM filiāle. Tur Svētes pagastā strādā kāds Škrabas paziņa Antons Dilevka.
Nodomi un īstenība
Katram iesaistītajam jāatbild uz speciāli izstrādātas anketas jautājumiem, kas apstiprināmi ar parakstu un īkšķa nospiedumu. A. Trokšam no paziņām jūrskolā jāmēģina iegūt ieročus. Ir pat ziņojums – kādā ieroču noliktavā varot nokļūt caur kanalizācijas cauruli, bet 47./48. gada ziemā tā aizsprostota ar aizsalušām smiltīm. Gaidījuši pavasari, meklējuši un neatraduši šapirogrāfu (nelielu tekstu kopēšanas ierīci), tāpēc rakstījuši nacionālpatriotiskus uzsaukumus ar roku. Laukos risinājuši to pašu ieroču jautājumu, mēģinājuši uzņemt sakarus ar nacionālajiem partizāniem.
Organizācija vingrinājusies konspirācijā – sarakstījušies, apzīmējot no jauna savervētos kā nopirktas skaņuplates. Sprieduši par uzbrukumu bankai, lai iegūtu līdzekļus aktīvākai darbībai, tai skaitā laivas pirkšanai, lai iekrišanas gadījumā bēgtu uz Zviedriju. Izdarīt nepaspēja neko.
Ziņotāji un atzinušies
Protokolos fiksētais liecina, ka J. Škraba savā istabā saimnieces Lienas Sēles dzīvoklī par organizāciju runājis atklāti. To dzirdējuši arī tādi kaimiņi kā Jevdokija Semjonova un Boriss Zlobins. Vēlāk viņi deva liecības, ka Jānim vražeskoje nastrojeņije. Tomēr pirmais ziņotājs, pēc krimināllietas materiāliem, ir Sēles paziņas dēls Vilis Štauhers. J. Škraba bija palaidis garām to, ka Vilis ir pagrīdnieks ar stāžu, vācu gados atradies Salaspils koncentrācijas nometnē. Viņš uzzinājis un 1948. gada 3. martā liecinājis, ka Škraba meklē rakstāmmašīnu. Jāņa arests noticis 23. martā, tad arestēti Trokšs, Vijups un līdz 29. aprīlī visi LNKM dalībnieki Rīgā un Kaunatā, pēc tam vēl Reinis 19. jūnijā Liepājā. Rakstā nevar aplūkot visas maharadžas sagrāves detaļas, jāpasvītro, ka sākumā J. Škraba uzstājies ar fantastisku atklāsmi: viņš LNKM radījis lai «atklātu pretpadomju elementus un tos pēc tam, skaitā ne mazāk kā 50, izdotu čekai represēšanai». Tomēr jau nākamajos protokolos Jānis runā skaidru valodu. Izmeklētājs piedalīšanos soda ekspedīcijā Baltkrievijā izmanto kā vēl vienu argumentu, ka nu būs nāves sods, bet atzīstoties varot cerēt uz tribunāla žēlastību.
Maksa par «fantāzijas neprātu»
Latvijas PSR Iekšlietu karaspēka Kara tribunāls 1948. gada 9. – 13. septembra sēdēs nokārtoja lietu līdz nāves sodam. Gandrīs visiem 12 apsūdzētajiem, ieskaitot V. Miķelsoni. Bet tad, pamatojas uz PSRS Augstākās Padomes 1947. gada 26. maija dekrētu par nāves soda atcelšanu, nošaušanu apmaina pret 25 gadu ieslodzījumu ar tiesību zaudēšanu. Maigāku sodu – tikai 10 gadus – saņem Antons Vaišļa kā Tēvijas kara dalībnieks un Herberts Kozlovskis kā nepilngadīgais. Lietā vēl saraksts 45 meklējamām personām, trīs redzamas vēlākajos notiesāto sarakstos.
Tribunāla spriedums uz Vorkutas ogļu raktuvēm nosūtīja 12 latviešus, bet 1949. gada 25. martā uz Omskas apgabala Poltavkas rajonu nācās braukt visu tiesāto ģimenes locekļiem tēviem un mātēm, brāļiem, un māsām, bērniem un vecvecākiem – kopā 27 cilvēkiem. Atmiņas un dokumentus par maharadžu glabā A. Glaudiņa dēls Vitālijs. Viņa tēvs pēc Staļina nāves atlaists no Vorkutas pie ģimenes un strādājis par sargu kolhozā Novij Stroj. Latvijā atgriezušies gandrīz visi, atskaitot divus mirušos sirmjgalvjus Ignatu Vaišļu un Annu Silovu. J. Škraba atgriezies tikai 1963. gadā. Dzimtās Kaunatas vietā nonākuši Jelgavas rajona Kalnciemā, pie attāliem radiem Smilgaiņiem, daļēji izsūtītiem 1949. gadā.
Visi izsūtītie un tiesātie neatkarības gados reabilitēti. Attaisnošanas pieprasījumā Jānis Škraba atzīst savu «fantāzijas neprātu», kas, čekas instanču uzpūsts, devis latviešu pretpadomju kustības vēsturei intriģējošāko organizācijas nosaukumu.