Krūmi un seksuālās identitātes meklējumi. Balets Sapnis vasaras naktī

 
©Publicitātes foto

Klasisko baletu mēdz raksturot kā visaseksuālāko dejas formu. Tādēļ ungāru horeogrāfa Jurija Vamoša ķeršanās pie seksualitātes pētījumiem, apvienojot Šekspīra tiešumu ar Mendelszona romantiku, bet baleta formas skaistumu ar mūsdienu horeogrāfijas daudznozīmību, bija pat ļoti intriģējoša.

Preses konferencē un Sarunās pirms pirmizrādes Jurijs Vamošs runā labi (sarunām lielu pievienoto vērtību piešķīra Ingas Vasiļjevas it kā vienkāršie un ikdienišķie, bet vienlaikus smalki uztaustošie jautājumi). Horeogrāfs uzsver, cik grūti ir veidot smieklīgas komēdijas, jo īpaši tad, ja tiek izmantots lētais jeb zemjostas humors. Vamošs zina, ka ne jau laikmetīgs ir labs, bet gan labas un dzīvas izrādes ir laikmetīgas. Un kas var būt dzīvāks kā izrāde par mīlestību, kura nekad īsti nerealizējas. Jurijs Vamošs atgādina, ka Sapnis vasaras naktī nepavisam nav bērnu izrāde, par kādu tas laikam jau feju un laumu dēļ laika gaitā teju vai kļuvusi. Par spīti tam, ka seksa žesti izrādē bija tieši tādi, kādus mēs pa kluso rādījām desmit gadu vecumā, jāpiekrīt, ka tā nav izrāde bērniem, jo aiz muguras ne reizi vien dzirdu: «Kad beigsies?»

Vēl Vamošs uzsver, ka viņš jau var teikt dejotājiem visu ko, bet rezultāts būs atkarīgs no tā, kā viņi paši atradīs savu ceļu uz lomām. Tas īpaši grūti esot stingri klasiskā garā trenētiem dejotājiem, jo skolā tiek darīts viss, lai nogalinātu individualitāti. Viņa izrādē svarīgs esot tieši atšķirīgais un spēja būt aktierim, kas māk dejot arī baletu. Klausījos Piemirsu, ka līdz šim neatceros gandrīz nevienu labu horeogrāfu, kas prot skaisti runāt, tāpēc arī aizgāju uz Sapni vasaras naktī sasapņojusies.

Baletam bija divi cēlieni, abi norisinājās mežā – daudzfunkcionālos krūmos (scenogrāfe Dinka Jeričeviča). Tie ļoti atpalika no reklāmas plakāta fantasmagorijas. Krūmi kalpoja par drošu vietu mīlniekiem un kratījās zīmīgās kustībās; lielāki un mazāki krūmi pārvietojās un apvienojās ar videoprojekciju, attēlojot, ka brīžiem šis ir mežs, brīžiem – sapņu mežs. Krūmi kalpoja par patvērumu kāršu spēlmaņiem, pīpmaņiem, vuāristiem un citādi aktīvajiem nebēdņiem, kas lieliski prot apvienot augstu lēkšanu ar muļķīgas sejas rādīšanu. Paka (Intars Kleinhofs) un Robina (Andris Pudāns) kontrastējošās auguma uzbūves, azarts uz dauzīšanos par seksa tēmu un panku frizūras garantē izklaidi mums un nedienas tiem, kurus viņi izāzē. Par spīti kinētiskiem krūmiem, pārdabiskiem ākstiem un zaļām laumām–olgalvēm (precīzs Ritas Lukašēvicas, Kristīnes Kitneres un Evelīnas Godunovas dejojums un tēlojums), īpaša sapņa/realitātes robežsituācijas sajūta neradās. Varbūt izņemot brīdi, kad gaismu mākslinieks Klauss Gerdics piedāvā sapņainus starus četriem mīlētājiem, kur viņiem dotas dažas sekundes savu slēpto ilgu izdejošanai. Hermija (Juka Mijake), Helēna (Elza Leimane-Martinova), Lizanders (Sergejs Neikšins) un Demetrijs (Artūrs Sokolovs) ir glīti ģērbti jaunieši, kas labi izskatās un skaisti dejo, un dzīvo pēc principa, ka partneru mainība atsvaidzina attiecības. Visi četri izmeņģējās, izrādījās, izkāvās, iekļaujot obligāto baleta vardarbību – kāpšanu uz kājas, moderno palēnināto kadru cīņu un pat tādu skarbu žestu kā imitētu spļāvienu sejā. Tas viss, skanot Mendelszonam.

Fēliksa Mendelszona mūzika ir skaista. Reiz gan kādā koncertā, kur tā skanēja blakus mūsdienu komponistu darbiem, nodomāju, ka melodiskuma un pļāpīguma ziņā mūsdienu izpratnē tai lieliski atbilst apzīmējums pops. Mārtiņa Ozoliņa vadībā orķestris Mendelszonu spēlē viegli un miegaini/sapņaini, izņemot Kāzu maršu, kas izskan tik braši, ka līgavas pušķis no rokām varētu izkrist. Izrādes humora dēļ gan būtu jauki dzirdēt kādu «iesper pa dibenu» joku arī no orķestra bedres.

Baleta struktūra gan horeogrāfiski, gan muzikāli veidota pēc principa «viena deja, nākamā deja». Tas stipri salēnina izrādes attīstību un komēdijas iespēju būt smieklīgai, ko taču Vamošs cenšas panākt, ja jau atzīst, ka ir skumji, ja zālē nesmejas. Te gan svarīgi pieminēt, ka, par spīti runām par aktiermeistarības galveno lomu, arī kustību materiāls nav ar pliku roku ņemams. Domāju, ka daži dejotāji to nenovērtēja un tādēļ zuda nianses, saspēle, sīkie akcenti, kas Jurija Vamoša horeogrāfiju mirkļos, kad tā tika precīzi izpildīta, parādīja kā interesantu un ritmiski niansētu. Jūlija Gurviča pieķertās nimfomānes Titānijas lomā apliecina, ka viņa ne tikai precīzi jūt un realizē atšķirības starp ātru, lēnu, līganu un lauztu kustību, bet, to visu darot, arī pārliecinoši iekāro un iegūst ēzeli. Pavisam labi savu tēlu sapratis arī Ringolds Žigis, kuram laimējies šajā izrādē dejot visizjustāko partiju – Ēzeli un strādnieku Pamatiņu, kas atceras labo dzīvi ar zirdziska izmēra vīra labumiem. Dejotājs nepārspēlē un nopietni izturas pret sev uzticēto lomu, un rezultātā Sapnis vasaras naktī top par ēzeļa dzīvesstāstu.

Feju valdniekam Oberonam ir laulību un pusmūža krīze attiecībās ar Titāniju – viņš neapzināti atrodas seksuālās identitātes meklējumos vai nu lolojot maigas jūtas pret Robinu, vai arī sapņojot par ģērbšanos sievietes drānās un pats sevi par to ienīstot. Jāatzīst gan, ka Raimonds Martinovs, šķiet, lomu tvēris mazliet paviegli. Ja jau horeogrāfs te tiešām ielicis tik daudz psihoanalīzes, kā man labpatika redzēt, tad var saprast, ka to atrisināt nav viegli. Taču nav saprotams, kādēļ tik augsta līmeņa dejotājam ir daudz tehnisku «ne līdz galam» neprecizitāšu un paviršību. Teju vai atslēgas ainā, kurā Oberonam ir tik ļoti jādusmojas, ka, dusmām akumulējoties, viņš multiplicējas līdz sešu Oberonu unisonam, gribētos redzēt gan dusmas, gan unisonu.

Baletam taču der arī pārliecinoša rādīšana, nevienam nav jānomirst savā varonī. Tas spilgti parādās amatierteātra uzveduma ainā, kurai pēc sižeta vajadzētu būt sliktai. Bet, kā nosaka mans blakussēdētājs – cilvēkiem slikts teātris patīk labāk nekā labs balets. Uzvedums ir lokalizēts Latvijas apstākļiem, un tas pavisam loģiski izraisa zālē sajūsmu un beidzot arī smieklus. Mīlas stāsts par braukšanu ar velosipēdu no Lido uz Rīgu un atpakaļ; par vilku vai lāci, kas mīļoto ar sarkanu cepuri vilks krūmos nevis, lai ēstu, bet lai…; par traumētu velosipēdistu Žigi ar Latvijas izlases kreklu; par nogalināšanos ar mušmirēm, kas atsauc atmiņā Romeo kļūdu. Tas viss pāris minūtēs kā demonstrācija tam, ko nozīmē stāstnieka talants. Mūsdienu cilvēka galvai, kas ir pārpilna ar naratīviem, sižetiem un asociācijām, var ļoti daudz pateikt ļoti īsā laikā. Atļaušos domāt, ka mūsu gadsimtā dejas mākslas sāls tomēr slēpjas iespējā vērot un piedzīvot cilvēka ķermeņa kustības izteiksmību un dzīvīgumu. Un dzīves sāls ir gaisā, kas virmo ap pārīti, kas bučojas tā, ka neredz neko sev apkārt.