Oktobra pirmajā pirmdienā jau piekto reizi Rīgā tika atzīmēta Pasaules arhitektūras diena, savukārt Liepājā dažādi pasākumi – lekcijas, semināri, izstādes un tikšanās ar speciālistiem – norisināsies visu oktobri. Arī rīdzinieki nav atstāti bešā – arhitektūras mēneša laikā Latvijas Arhitektūras muzejā un Latvijas Mākslas akadēmijā apskatāmas interesantas nozarei veltītas izstādes.
Baltijas valstu arhitektūras izstāde 3x20
Latvijas Mākslas akadēmijā līdz 30. oktobrim
Atzīmējot Baltijas Arhitektu savienību asociācijas divdesmitgadi, Latvijas Arhitektu savienība sarīkojusi Baltijas valstu izstādi 3x20, kurai vajadzētu atspoguļot pēdējo gadu spilgtāko arhitektūru Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Par izdošanos šoreiz var diskutēt, jo atlases komisija, manuprāt, palaidusi garām vairākus uzmanības vērtus piemērus tepat Latvijā (Brīvdienu māja Kaltenē, Dienas aprūpes centrs Katoļu ielā, Majoru pamatskolas sporta laukums, Dzintaru mežaparks utt.). Par ārvalstu piedāvājumu neņemos spriest. Izstādē iekļautas gan publiskās būves, gan privātmājas, gan biroju centri, arī baznīcas (starp citu, viena no spilgtākajām izstādes daļām), skolas un dažādas rekonstrukcijas. Jāteic, (ar diezgan ievērojamu Igaunijas pārsvaru uz futūristiskāku, drosmīgāku stilu) Baltijas valstu pēdējo gadu arhitektūrā ir vērojamas kopējas iezīmes. Privātmāju arhitektūrā pārsvarā dominē eiropeisks lakonisms ar neierastu, ambiciozu novietojumu un izvirzījumu – ēka atrodas augstu un augšējais stāvs it kā pārkāries pāri (viens no iedvesmas avotiem un piemēriem varētu būt vampīru ģimenes māja slavenās sāgas Krēsla ekranizējumos). Jauks izņēmums ir pašmāju biroja NRJA projektētā Drupu māja, kas, starp citu, populārā arhitektūras portāla ArchDaily konkursā skatītāju balsojuma rezultātā kļuvusi par gada ēku savā kategorijā. Māja ir iebūvēta drupās, tādējādi uzsverot lokālā konteksta un jaunu ideju savienojuma nozīmību.
Apskatot izstādi, šaubas nerodas – igauņi var atļauties vairāk, un to arī dara. «Kosmiskie» biroju kompleksi Tallinā, drosmīgas rekonstrukcijas, baznīca, kas veidota, iedvesmojoties no Japāņu papīra locīšanas mākslas origami, ir tikai krikumi viņu veiksmīgajā pilsētas attīstības plānā. Tomēr, ja vēlamies arhitektūras attīstību uztvert kā sacensību, atbildes vietā varam likt savas jūtīgās (nebaidos šī vārda), niansētās jaunbūves un rekonstrukcijas ārpus galvaspilsētas – lielisko, Zaigas Gailes biroja paveikto, Rūmenes muižas kungu mājas rekonstrukciju; pārdomāto Āgenskalna ģimnāzijas (īpaši, iekštelpu) rekonstrukciju; Ventspils un Pārventas bibliotēkas jaunās ēkas; zemesskrāpi – tipogrāfiju Britania Rīgas rajona Daugmales pagastā, Svētās Brigitas baznīcu Grobiņā. Līdzīga situācija vērojama arī Lietuvā. Labākie objekti pārsvarā atrodas ārpus galvaspilsētas centra, piemēram, izaicinošie viesnīcas un biroju debesskrāpji Klaipēdā, kas izskatās kā atdalīti cits no cita, vai piemiņas memoriāls Viļņas nomalē.
Protams, pagaidām lieliem priekiem vēl nav pamata. Jācer, kad īpašumu tirgus atdzīvosies, mēs būsim liecinieki arī pārdomātam, kvalitatīvam un estētiski augstvērtīgam attīstības modelim galvaspilsētā Rīgā.
Izstāde Flāmu skolu arhitektūra
Latvijas Arhitektūras muzejā līdz 10. decembrim
No vienas puses, skolas videi jābūt domāšanu un attīstību (tātad – jaunu iespaidu) rosinošai, jo tā ir vieta, kur mazais cilvēks noformējas par pieaugušo, – padsmit gadu gaitā šeit nostiprinās viņa pasaules skatījums un uzskatu sistēma. Taču no otras puses, skolai jābūt pēc iespējas neitrālākai, arī mieru un harmoniju izstarojošai, lai neizsistu skolēnu no galvenā – mācīšanās procesa. Turklāt jāatceras, ka skolas uzdevums ir arī atsijāt mazā cilvēka prātu no bērnišķīgām fantāzijām un ilūzijām. Lai kā mēs gribētu apelēt pie individuālisma koncepcijas, runājot par skolas vidi (vismaz pagaidām) Latvijā, drosme atšķirties drīzāk piestāv kādam mākslas vai literatūras skolotājas mīlulim, kam socializēšanās ar pārējiem var radīt grūtības. Manuprāt, šis priekšstats, kam pamatā ir bailes un neuzticība saviem spēkiem, atspoguļojas arī lielākajā daļā Latvijas skolu arhitektūras. Tāpēc liels prieks, ka Arhitektūras muzejs sadarbībā ar Flandrijas valdības arhitektu biroju un Ģentes universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāti piedāvā 15 flāmu arhitektu biroju vīzijas par «ideālo skolu».
Iespējams, skolas projekts ir viens no grūtākajiem un pretrunīgākajiem arhitektūras uzdevumiem. Ir jālavierē starp neitralitāti un individuālismu («Skolas ēkai ir jābūt savai identitātei, lai skolēns ar to varētu identificēties»), atmiņu klātesamību un jaunas pieredzes radīšanu (skola bijušo ogļraktuvju vietā – «iespēja iepazīt pasauli no drošām pozīcijām»), noslēgtību (koncentrēšanos uz mācībām) un atvērtību pasaulei (skola, kurā «skatpunkts uz ārpasauli aug kopā ar bērnu»), iekšējo dzīvi un publiskumu (skola kā «sabiedrības daļiņa uz skatuves»). Flāmu arhitektu idejas ir tikpat dažādas un raibas kā skolēni klasē. Sākot no mācību iestādes kā autobiogrāfisku atmiņu vietas un beidzot ar skolu, kas reprezentē mirušu arhitektūru, veidotu bez jelkāda mērķa, nekomfortablu. Kāds cits uzsvēris saistību starp skolas un mācību grāmatas struktūru. Jāpiebilst, ka valodas analoģijas izmantošana arhitektūras interpretācijā nav jaunums. Ideja radusies sešdesmito gadu beigās, izraisot virkni teorētisku iebildumu un pretargumentu.
To, ka skolas daudziem var būt arī «pilnīgs murgs», kas izraisa nepatīkamus pārdzīvojumus, būtu jāņem vērā arī to arhitektiem. Īpaši, ja atceramies Šveices arhitekta Štefana Kamencinda piedāvāto emocionālās arhitektūras koncepciju, kas galveno nozīmi piešķir patērētāja sajūtām un izjūtām. Varbūt tiešām ir laiks atteikties no perfektās skolas priekšstata, kas mūs vajā no padomju laikiem, un bez liekām ilūzijām par ideālo nosacījumu radīšanu bērnu pieaugšanai, meklēt zelta vidusceļu šajā harmonijas un izaicinājuma līknē. Jāpatur prātā, ka grūdiens jaunām idejām ir nepieciešams jebkurā jaunradītā publiskā ēkā, mazliet paspēlējoties ar lietotāju priekšstatiem un, iespējams, pat komforta izpratni. Par to var pārliecināties arī šajā izstādē, kas asprātīgi iekārtota kā klase – ar bezpersoniskiem galdiem un ķeblīšiem. Tikai pie dažiem galdiem ķeblīšu trūkst...