Rakstot par festivāla Zelta maska Latvijā programmu (Neatkarīgā, 28.09.), muzikālā teātra Karamboļ izrādi Šerbūras lietussargi, kas tapusi pēc Kannu festivāla Zelta palmas zaru ieguvušā un Oskaram nominētā Žaka Demī filmas (1964) scenārija ar Mišela Legrāna mūziku, pieteicu to kā gardu kumosu mūziklu cienītājiem. Jo šī niša Latvijā ir visai maz kopts lauks, ko reizi pa reizei un dažādām, var atzīt, periodiskumam atbilstošām sekmēm, pūlas uzrušināt dramatiskie teātri.
Sanktpēterburgas muzikālā teātra Karamboļ iestudētie Šerbūras lietussargi ir stilistiski tīrs iestudējums, kas veidots, it kā atdodot godu Demī filmai – tas pats laiks, 60. gadi, tam atbilstoša modeļa Citroën proscēnijā, kostīmi, frizūras. Var piekrist krievu kritiķu secinājumam, ka izrādes stāsts, salīdzinot ar filmas piedāvāto veidojas skarbāks – izstrādātāka un tāpēc ticamāka veidojas attiecību psiholoģija, ļaujot gremdēties rūgtenajās atziņās par jūtu noturību, laika pārbaudi, likteņa cilpām, kurās gadās pakrist mīlošām vai šādā ilūzijā dzīvojošām sirdīm. Īpašas uzmanības vērta ir arhitekta darba cienīgā Zinovija Margoļina scenogrāfija, kas atzīstama par īstenu izrādes trumpi, ko režisoram Vasilijam Barhatovam atliek likt lietā. Darbību organizē divas grozāmas ripas, kas atgādina koka diega spoli, plaknes ar dažāda izmēra taisnstūru formas izgriezumiem logiem un durvīm, bet tās savienojošā telpa, ripām pagriežoties, no lietussargu veikala pārtop dzīvoklī, tad juvelierveikalā, kafejnīcā utt. Tādējādi veikli notiek ainu, vai varbūt kadra, maiņa, pārbūves notiek vienlaikus ar skatuves darbību, efektīgi panākot kinematogrāfisku efektu. No aktieru darba izceļama Ženevjēvas lomas atveidotāja Olga Levina, kuras vokālās un aktieriskās prasmes ir pārākas par partnera iespējām – Sergejs Ovsjaņņikovs Gija lomā vairāk cenšas izbraukt ar šarmu. Olgas Levinas Ženevjēvas centieni iet pretēji likteņa rata gaitai var rosināt emocionālu līdzdalību. Kaut visumā jau nu stāsts banāls – nesagaidīja meitene sava bērna tēvu no armijas un apprecējās ar citu, kuram krietni vairāk naudas. Manuprāt, Šerbūras lietussargus par veiksmes stāstu gan filmas, gan izrādes gadījumā galvenokārt vērš Oskaram nominētā Legrāna mūzika, ko atliek vien baudīt un kas, līdzīgi kā Enio Morikones sacerējumi, ar savu saldo smeldzi kā medū iemērkta metāla vīlīte brauc pa emociju stīgām.
Izrāde šogad izpelnījusies prāvu festivāla Zelta maskas žūrijas atzinību. Balvu saņēma scenogrāfs Zinovijs Margoļins un diriģents Vselovods Polonskis, bet tai izvirzīta bija gan izrāde kopumā kā labākā operetes/mūzikla žanrā, gan novērtēti individuālie sasniegumi – režisora Vasilija Barhatova, aktieru Olgas Levinas un Sergeja Ovsjaņņikova, kā arī gaismu un kostīmu mākslinieku darbs.
Savukārt festivāla noslēgumā parādītais Sanktpēterburgas Vasilija salas Satīras teātra iestudējums Krievu ievārījums Andžeja Bubena režijā atstāja pretrunīgu iespaidu. Izrādes literāro materiālu veido krievu mūsdienu rakstnieces Ludmilas Uļickas luga. Tajā, kā pati atzīst, viņa noskaidro attiecības ar Antonu Čehovu. Uļicka radījusi tādu kā Ķiršu dārza parafrāzi, sīkvelu ar Trīs māsu un Tēvoča Vaņas motīviem, ļaujot skatītājiem tikties ar Raņevskas un Lopahina gara mantiniekiem un secināt, kas notiek ar inteliģenci mūsdienās, kad valda lopahini.
Ģimene – tas ir brālis Andrejs Ļepjohins, pensionēts matemātikas profesors un māsa Natālija, kurai ir četri bērni.
Trīs māsas – naktskreklā defilējošā, savu daiļumu demonstrējošā Jeļena (viņai vienīgajai ir vīrs, kurš sevi uzskata par komponistu), dievbijīgā un par Krievijas nākotni norūpējusies Varvara un spurainā Liza, kas spēlē tīni, kaut patiesībā ir realitāti visadekvātāk tverošā persona šajā t.s. inteliģentu ģimenē. Viņa, piemēram, cenšas noskaidrot, cik patiesībā vērts ir māmiņas tulkotājas darbs, ko tā veic ar mocekles stāju, un atmasko dievinātā, ģimenes trūcīgo ligzdu pametušā biezā brāļa Rostislava mīlestību, apdāvinot tuviniekus ar pašam nevajadzīgajām lietām, ko saņēmis dāvanās. Saimniecību vada Natālijas mirušā vīra māsa Marija. Par ģimenes glābiņu tiek uzskatīts Semjons, saukts par Zelta rokām, kurš čakarē šos lētticīgos ļaudis, par saviem pakalpojumiem, labojot salūzušās lietas, prasot neadekvāti lielas summas, vēl piedevām no Andreja panākot mājas dāvinājumu.
Ķiršu dārza sen vairs nav, izīrētais pilsētas dzīvoklis ir vienīgais ienākumu avots ģimenei, kas mitinās akadēmiķu vasarnīcu rajonā, dāčā, kas savu mūžu ir nokalpojusi. Scenogrāfe Jeļena Dmitrakova radījusi ļoti nekomfortablu vidi – vecas plēves salāpītu lapeni ūdens plača vidū, ko ar ārpasauli savieno nedrošas koka laipas, bet aktieru pārvietošanos pa tām vēl nedrošāku dara lietus, kas tās mērcē. Kad pilsētas dzīvoklī plīst kanalizācijas caurule, tiek izgudrots cits ienākumu avots – ķiršu ievārījuma vārīšana no tirgū pirktām ogām. Tā gara tāles sačervelējas naudas sīrupā. Uļickai gan vēl nav gana, viņa liek galvenajai zaptes vārītājai Marijai atrast tajā peli, taču pragmatisms ņem virsroku – nelies nu vairākus litrus preces prom viena grauzēja dēļ, pavārīs vēl, būs jau labi. Paši tak neēdīs.
Tomēr šī ir izrāde ar apšaubāmu runājošo galvu teātra kvalitāti un neliecina par parafrāžu jeb sīkvelu ceļa produktivitāti – klasika tāpēc ir klasika, avots, no kura arvien var smelt svaigu un dzidru ūdeni, ja vien to māk. Ansamblis īsti neveidojas, aktieri acīmredzot jūtas kā solisti, runājot tekstus zālei. Lielākoties viņiem mazajā spēles placītī vienkārši nav ko darīt. Tiesa, ļoti labi viņiem izdodas īstenot čehovisko reizē un garām runāšanu, nesadzirdot vienam otru un citam citu.
Finālā Rostislavs izliek ģimeni no mājas, liekot pārcelties uz jaunu un labāku, jo nopircis visu vasarnīcu ciemu, kur tiks būvēta Disnejlenda. Izrādes pēdējās apmēram 20 minūtes kā neredzamie lietus mākoņi virs galvas tomēr savelkas smalka čehoviska smeldze par liekajiem cilvēkiem, kas gan nemāk, gan negrib mācēt dzīvot tā, lai kļūtu par tiem īstajiem. Un inteliģence šoreiz nav īstais vārds, ar ko piesegties.