Jau otro gadu Rīgas Mākslas telpā norisinās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) jauno mākslinieku izstāde Krāsa. Līnija. Forma., kurā kopīgā ekspozīcijā ar moto: «Purvīša jaunā gara elpa Rīgas telpā!» apvienoti vizuālo mākslu un vizuāli plastisko mākslu bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbi.
Jaunība ir meklējumu, drosmīgu eksperimentu, arī kļūdīšanās laiks, tāpēc diplomdarbs jaunajiem māksliniekiem pēc savas ieceres ir pirmais nopietnais mēģinājums noformulēt ideju un atrast tai tehnisko risinājumu, sākot patstāvīgas daiļrades ceļu. Pieredze tomēr rāda, ka publikas simpātijas daudzi jaunie iekaro jau mācību laikā. Arī šī izstāde to apstiprina – labākie ekspozīcijā iekļautie darbi jau iepriekš izstādīti un novērtēti autoru personālizstādēs. Kā piemērus var minēt Elīnas Zundes juteklisko gleznu sēriju Maigums, Ievas Veitas (iepriekš zināma kā tērpu māksliniece) improvizētās tapetes – Fikcijas. Daba. 119. sērija, Zanes Balodes-Bandenieces ainavu Pilsētas dvēsele. Savukārt Kate Krolle un Inga Ģibiete pērn iepazītas jauno grafiķu izstādē Vielmaiņa.
Jāteic, ka izstādē piedalās pārsvarā jaunie gleznotāji. LMA žūrijas komisija, kurā apvienojās vizuālo mākslu un vizuāli plastisko mākslu nodaļu vadītāji un citi mācībspēki, no keramiķiem izcēluši mākslinieci Sarmīti Ābelīti ar asprātīgi apgleznotajiem traukiem Trakā pēcpusdienas tēja, ko iedvesmojis stāsts par Alisi Brīnumzemē. Jaunie modes mākslinieki apvienoti vienā kopējā video darbā. Arī tēlnieku darbu izstādē nav daudz – Daces Bramanes kariķētās figūriņas, Tēli no A. Pumpura eposa Lāčplēsis, Lienes Mackus valstība – plastilīna animācija Hugo un Edgara Oša Latvijas briljanti. Tekstilmākslas nodaļu prezentē Kristiāna Kalniņa ar Ilūziju poligonu un Velta Ķesāne, kura aizskārusi Septiņu gulētāju tēmu. Šķiet, izstādes autoru koncepts bijis izcelt galvenokārt krāsu un līniju, nevis formu.
Gleznotāji izstādē veido vairākumu, kopējo noskaņu. Arī kvalitatīvās atšķirības vieglāk saskatīt, analizējot tieši šīs nodaļas absolventu darbus. Ja sākumā pārņem neliels apjukums un mulsums, kā uztvert šo lielākoties pusabstrakto darbu birumu, no sirds iesaku noskatīties video anotāciju, kurā mākslinieki iepazīstina ar sevi un diplomdarbu nodomu. Man tas noteikti palīdzēja citām acīm paraudzīties uz jauno autoru piedāvājumu. Turklāt ir interesanti pavērot, cik atšķirīgi un reizēm kolorīti jaunie mākslinieki stāsta par paveikto – sākot no dzelžaini iemācītiem tekstiem līdz lidošanai netiešos vispārinājumos.
Viens no iespaidīgākajiem izstādes darbiem ir Jāņa Dukāta lielformāta gleznas 2 atspulgi: Diena un nakts, ko papildina Austras Savickas komponētā mūzika. Starpdisciplinārā pieeja šajā gadījumā ir pilnībā attaisnojusies un nostrādā iespaidīgi, izraisot plašu emociju gammu – sākot no draudīgas, neskaidras atmosfēras un beidzot ar pacilātību. Pārdomāta, gudra pieeja – no klišejas uzburt trāpīgu, daudzslāņainu darbu – raksturīga arī Ievai Veitai. Spēcīgas asociācijas raisa Ingas Ģibietes Manas domas ir tik skaļas, ka es pat nedzirdu savu muti un Lindas Blankas Aizkadri.
Dažos darbos traucē uzkrītoši mēģinājumi radīt neskaidrību. Par to liecina arī gleznu nosaukumi, kuros čum un mudž no ilūzijām, paralēlām pasaulēm un priekšstatu ainavām. Tāpēc patīkami pārsteidz stilistiski tīri un skaidri darbi, kuros domu lidojuma latiņa nolaista mazliet zemāk. Piemēram, Alises Mediņas vieglas erotikas un kriminālfilmu iedvesmotā Kailā patiesība, Natālijas Jeršovas patērētājsabiedrību kritizējošais darbs Jēzus tagad ir cits un Līgas Lagzdiņas krāsainā, bet reālistiskā glezna Tāds laiks – Berlīne.
Vairāku gleznotāju darbi, kuri aicina skatītāju ieskatīties «paralēlajā pasaulē», diemžēl šķiet, ir aktuāli un saprotami tikai pašiem autoriem. Turklāt aizdomīgi tuvinās klišeju zonai, nepavēstot par neizprotamo dimensiju neko jaunu. Droši vien tas skaidrojams ar jauno personību pozīciju – urdošajiem jautājumiem, personīgajām izjūtām, ko gribējies atrisināt pirmajā lielajā darbā. Tomēr šoreiz galvenokārt ieguvēji ir tie, kuri palikuši uzticīgi vienkāršai un skaidrai iecerei.