Jaunie Patriarha rudenī

Pagājušajā nedēļā Āgenskalna tirgū tika atklāts Latvijas Kultūras akadēmijas jauno režisoru izrāžu festivāls Patriarha rudens, kas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā norisināsies līdz 9. oktobrim.

Akadēmijas spēki nolēmuši neturēt sveci zem pūra un izrādīt diplomdarbu izrādes arī plašākai auditorijai, uzrīkojot Dailes teātra patriarham – Eduardam Smiļģim - veltītu izrāžu maratonu (12 iestudējumi, tostarp trīs pirmizrādes). Kā ierasts, runājot par debijas darbiem, festivāls pārsteidz gan ar talantīgiem un potenciāli cerīgiem, gan ne tik profesionāliem veikumiem.

Neierastajā atklāšanas pasākumā, lavierējot starp tirgus produktu stendiem un demonstrējot arī akrobātiskus trikus, jaunie aktieri izpildīja leģendārā Dailes teātra komponista Burharda Sosāra dziesmas, mazliet samulsinot un priecīgi pārsteidzot arī notikuma nejaušos vērotājus – pircējus. Interesanto ieceri aptumšoja nelielas tehniskas ķibeles, kā arī topošo skatuves mākslinieku uztraukums, tāpēc ne visas epizodes atstāja augstvērtīgas izklaides iespaidu.

Dziļāku problēmu preparēšanu cerēju sagaidīt no režisora Jura Joneļa interaktīvās izrādes Mana...Latvija?. Šā gada režijas maģistrantūras absolvents veidojis dramatiskās izrādes un mūziklus vairākos teātros, iestudējis izrādes bērniem, kā aktieris spēlējis spēcīgās izrādēs. Tomēr viņa jaunākais iestudējums, kam būtu jāvēsta par «jauniešiem būtiskām tēmām – dabu, ģimeni, emigrantiem, biznesu, domām par Latvijas nākotni savienojumā ar Rūdolfa Blaumaņa noveles Nāves ēnā motīviem» - tātad jātrāpa aktualitātes karstākajā punktā – diemžēl būtu vairākas reizes rūpīgi jāizrediģē pirms to rādīt skatītājiem. Dīvaini, ka «jauniešu tēmas» režisors risinājis vecišķā garā, izmantojot klišejiskus jokus, turklāt izstiepjot izrādes stāstu skatītāju mokošā garumā.

Viens no lielākajiem festivāla pārsteigumiem (neminot jau iepriekš novērtētos un zināmos jaunos režisorus, piemēram, Elmāru Seņkovu un Valteru Sīli) ir režisors Toms Auniņš, kurš veidoja gan atklāšanas pasākumu, gan izrādīja (pats piedaloties) savu interpretāciju par Ivo Brieža lugu Filma. Līdz šim Toms Auniņš sevi pieteicis ar psihodēlisko Sprīdīša versiju Ģertrūdes ielas teātrī. Arī, veidojot diplomdarbu, jaunais režisors bijis drosmīgs un profesionāli nežēlīgs – nav baidījies no eksperimentiem, riskantām tēmām un, šķiet, pilnībā uzticējies savai pasaules izjūtai. Godīgā attieksme ir pilnībā attaisnojies, piedāvājot mums labu, interesantu un asprātīgu, mazai zālei piemērotu, izrādi.

Sevi pierādījusi arī režijas maģistrante Aija Uzulēna, kuru līdz šim pazinām kā tulkotāju un aktrisi. Viņas askētiski veidotais monoizrāžu cikls Solo un duets palīdzējis jaunajiem aktieriem pakāpties pa meistarības kāpnēm. Pārliecinošākie stāstnieki bija tie, kuriem tika uzticēts jauna cilvēka skatiens (Selindžera Frenija un Zūijs, Uz kraujas rudzu laukā, Griškoveca Vienlaikus), sliktāk veicās, piemēram, Kasparam Aniņam, kuram nepietika nedz pieredzes, nedz profesionālo rīku, lai iedzīvinātu ironisko Maskava–Gailīši materiālu.

Šovakar un rīt Patriarha rudens ietvaros vēl var noskatīties Normunda Griestiņa interpretāciju par «Arnolda Švarcnegera lugu Čirin Makhol», kā arī apmeklēt laikmetīgās dejas horeogrāfijas 4. kursa studentu Atvērto durvju vakaru. Piektdien rādīs Elmāra Seņkova Membra Jesu Nostri pēc Ditriha Bukstehūdes darba un Aijas Uzulēnas Cilvēka balss pēc Žana Kokto lugas, bet sestdien notiks noslēguma apaļais galds Patriarha acs un Jurija Djakonova NaktīItNemazNavBail pēc Klodīnes Galeā darba.

Svarīgākais