Sliktās ziņas nenāk brēkdamas, un tā arī bija šoreiz. Saules pielietajā svētdienā, dzeltenām lapām un sausām priežu skujām birstot, saņēmu ziņu – šodien mūžībā aizgājusi teātra zinātniece Lilija Dzene. Kā allaž tādos brīžos, prāts spītīgi atsakās pieņemt patiesību, velkot ārā faktus no atmiņu lādes – nupat taču redzēju viņu teātrī. Jā, gadu nasta liek sevi manīt, bet... Pirms dažiem gadiem pārcietusi sirds operāciju, viņa mēdza runāt par vēl vienu dzīvi, kas uzdāvināta. Tā nevarēja būt tik īsa. Sezonas sākumā viņa sacījusi, ka šī būs pēdējā. Jutīgā sirds.
Aizdedzu baznīcas sveci, sūtot Visumā domu, lai dvēselei viegls ceļš pie savējiem. Pie vīra, vecākiem, radiem, draugiem, tiem, kuru dzīvi Lilija Dzene iemūžinājusi grāmatās – Mirdzas Šmithenes, Kārļa Sebra, Lidijas Freimanes, Elzas Radziņas, Harija Liepiņa, Alfrēda Jaunušana, Eduarda Pāvula.
Atceros, kā pagājušovasar, kad Lilija Dzene sagaidīja savu 80. dzimšanas dienu, siltā jūlija dienā gāju pie cienījamās teātra zinātnieces pēc bildēm publikācijai – no intervijas viņa noteikti atteicās. Lilijas Dzenes balsī skanēja sāpes par aizgājušajiem un arī vientulība, kad viņa teica – «es varu tikai vēstīt, es nevaru dalīties». Arvien mazāk šajā pasaulē palicis to, ar ko var krustiņiem mainīties, kā krievi, viņa paskaidro. Tas nu ir galā.
Nākusi no ģimenes, kas ar teātri cieši saistīta – Lilijas tēva brālis ir režisors un skatuves mākslas pedagogs, slavenās Dailes teātra 2. studijas vadītājs Emīls Mačs – viņa to mīlēja un atdeva tam savu mūžu. Nekad neesot vēlējusies būt aktrise, bet šarmanti spēlēja savas dzīves lomu. Viņai, teātra zinātniecei, kritiķei, rakstniecei, piemita īpašs redzīgums, spēja kodolīgi formulēt un tēlaini ietilpīgi raksturot. Lilija Dzene varēja būt dzēlīga, bet neaizvainoja. Teātra ļaudis viņā ieklausījās, cienīja un mīlēja. Turpina to darīt, gribas teikt. Taču viņa arī publiski atzinusi, ka nav īsti kļuvusi par kritiķi, jo teātrī vienmēr redzējusi vairāk negatīva nekā to izteikusi, domājot par aktieri vai režisoru kā cilvēku. Par autoritāti Liliju Dzeni uzskata dažādu paaudžu teātra kritiķi.
Lilijas Dzenes ieguldījums teātra pētniecībā, rakstniecībā ir milzīgs. Viņas grāmatas par aktieriem veido nepārspētu šā grūtā žanra etalonu.
Lilijas Dzenes 80. jubilejai veltītajā jubilejas rakstā man tik pašsaprotami šķita viņu godāt par mūsu teātra rakstniecības karalieni.
Kad aiziet karaļi, tauta uzgavilē jaunajam monarham. Latvijas teātris paliek ar tukšu troni. Jo, kopš Lilija Dzene grāmatas par aktieriem nerakstīja, šis žanrs Latvijā ir paputējis. Viņai tas rūpēja. Lilijas Dzenes grāmatas lasīja pat tie, kas teātra literatūru par savu neatzina. Viņai pieder savas tautas mīlestība.
Lilija Dzene pieder tai paaudzei, par kuru tagad sakām – tās vērtības aiziet. Vēl par vienu izcilu personību nabagāki esam kļuvuši.
«Divdesmitajā gadsimtā cilvēki ir sākuši sargāt sevi no jūtām, no pārdzīvojumiem. Lieto nomierinošas nervu zāles lielu saviļņojumu brīžos, lai pasargātu sevi no bēdām, no sāpju asuma, un aizmirst, kā dzer prieku no burbuļojošiem gaviļu avotiem. Cilvēks kapsētā šķiras no mātes, un par viņu saka: «Nē, nē, viņš neraudāja – bija zāles sadzēries.» Un tā aizies šis mirklis, cilvēks neiepazīs lielo sāpju izjūtas, kad pārtrūkst paaudžu saikne. Bet tieši šī brīža grūtums varbūt vēlāk būtu pārvērties dziļās ētiskās vērtībās», tā Lilija Dzene rakstījusi savā pirmajā grāmatā par Elzu Radziņu, 1973. gadā. Lilijas Dzenes vārds ir un paliek kā atgādinājums par to, kas īsts, kas viltojums, kas stiprs, kas – bez svara. Par to, ka jānovērtē pat mirklis, kam ikdienas pienākumu steigā mēdzam paskriet garām.
Ir brīži, kad saldākā puķu smarža šķiet rūgta. Tagad.
Neatkarīgās vārdā izsaku līdzjūtību Lilijas Dzenes tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem.
Atvadīšanās no Lilijas Dzenes notiks ceturtdien, 7. oktobrī. Nacionālā teātra Baltajā zālē no pulksten 15 līdz 16.