Aizvadot 45. dzejas rudeni, kopš Raiņa simtgadei veltītajām pirmajām Dzejas dienām, dzejnieka dzimtajā Sēlijas pusē šis septembris daudziem poēzijas cienītājiem paliks spilgtā atmiņā. Ja pērn Dzejas dienas Jēkabpilī pārsteidza ar jaunumu – pašu autoru dzejas lasījumiem kā ēnu teātri Jēkabpils Tautas nama kamerzālē, tad šoreiz Dzejas dienas steidzīgos pilsētniekus uzrunāja vēl neparastākā formā. It kā parastā septembra pēcpusdienā, it kā parastās pilsētas 5. autobusa maršruta pieturās piestāja it kā parasts balts–zili svītrots autobuss. Bet brīdī, kad atvērās tā durvis, sākās pārvērtības.
Dzejas dienu norises Jēkabpilī todien sākās jau rīta agrumā, kad pilsētas autobusa pieturās parādījās garas ietinamā papīra lapas ar pašu vietējo dzejnieku roku rakstītiem svaigākajiem dzejoļiem.
«Bija interesanti vērot pilsētnieku reakciju, pamanot dzejoļus. Cits tos skatīja ar interesi, cits ar aizdomām vai izbrīnu. Varbūt viņam dzeja vispār neinteresē, un pēdējo dzejoli viņš literatūras hrestomātijā izlasījis vēl 8. klasē. Bet viņam ir laiks un viņš sāk lasīt, jo ir ziņkārīgs pēc dabas. Un tad sāk domāt. Paliek atvērts kāds jautājums...» savus Dzejas dienas vērojumus pauž Jēkabpils Tautas teātra režisore, Jēkabpils pilsētas domes Kultūras nodaļas vadītāja Inta Ūbele.
Rīta pusē Jēkabpils Galvenās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā pilsētas bērnudārzu audzēkņu vidū risinājās īstas Runčuka pantiņu kaujas, kam bērni bija sagatavojuši savus mīļākos dzejolīšus. Bet pēcpusdienas notikumi jēkabpiliešiem bija īsts pārsteigums.
«Labdien! Jūs esat iekāpuši Dzejas busiņā, kurā brauciens ir bez maksas,» šie neparastā autobusa mikrofonā izteiktie vārdi, ar kuriem pieturvietās divu stundu pārbraucienā tika sagaidīti iekāpēji, līdzinājās burvju kociņam, kas mirklī izmainīja laika plūdumu.
Savādais transportlīdzeklis, kura rokturi un sēdekļi bija rotāti zāļu tējas, pirtsslotu un dzejas rokraksta lapiņu buķetēm, pīlādžu zariem un rudens ziediem, starp pieturām skanot ģitāras stīgu skaņām un autoru dzejas lasījumiem, mirklī savus pasažierus kā vīraks apņēma smaržu, skaņu un sabiezinātas un nomierinošas gaisotnes skavās. Īpašo noskaņojumu Dzejas busiņā pastiprināja dzīvā mūzika – Mareka Sarnovska ģitārspēle un dziedājums. Tā pavadījumā Jēkabpils galvenās bibliotēkas radošās apvienības Literāts dzejnieku komanda – Ruta Štelmahere, Ieva Mikanovska, Zinaīda Auziņa, Andris Grīnbergs, Pēteris Valdmanis, Vadims Hotuļovs, Sintija Kampāne, Aleksandrs Ugriks un Mētra Štelmahere – runāja vārsmas autobusa pasažieriem. Starp dabas veltēm papīra lapu pušķos sasietos dzejas pierakstus varēja lasīt un ņemt līdzi, ja kāds iepatikās. Pat Dzejas busā nejauši iemaldījušās apjukušās biļešu kontrolieres tika pie poētiskajām skrejlapām. Daudzu sejas, kuri brauca ikdienas gaitās un varbūt nebija dzirdējuši par šādu autobusu, jau īsu brīdi pēc iekāpšanas tajā atplauka smaidā. Dzejas busiņu sastapušo attieksmē varēja vērot gan pārsteigumu, gan aizkustinājumu un prieku par šādu dāvanu, gan neizpratni, sašutumu un pat agresivitāti par traucējumu ikdienībai un ierastībai.
Citādajā autobusā satiktā I. Ūbele bilda: «Pasākuma ideja bija piedāvāt provokāciju, izmainīt apstākļus un vērot, vai cilvēki izmainās. Ja iepriecina, padara sentimentālu vai pat aizkaitina, tad mērķis ir sasniegts. Vissliktāk, ja pret notiekošo paliekam vienaldzīgi. Redzēju, ka Dzejas autobuss pilsētnieku ikdienā ieveda ne vien citu jēgu, svaigu ziņu, bet arī negaidītu un labu atmosfēru. Iekāpšana tajā bija kā ieiešana citā laiktelpā.» Dzejas notikums Jēkabpilī izskanēja Vecpilsētas laukumā, kur poēzijas cienītājiem katrs savas un cits cita rakstītās rindas brīvdabas pasākumā Vēja čukstā klausoties lasīja apvienības Literāts dalībnieki un vietējā sabiedrībā zināmi cilvēki.