«Uzspēlē manu dzīvi», saka Leo Kokle savam draugam Raimondam Paulam. Pateicoties Maestro idejai, kas gūst piepildījumu uz Nacionālā teātra skatuves, viņi, sava laika bohēmas draugi, atkal ir satikušies. Visu izrādes laiku Raimonds Pauls būs uz skatuves, pie klavierēm un jau viņa vārdos – man tevis pietrūkst – vien ir dziļa smeldze. Jau aiz skatuves kavējoties jaunības atmiņās par Leo Koklo un jautro dzīvi, viņa sejā ielīst tāda kā gaiši starojoša nostalģija par 50.-60. gadu bohēmu, laiku, par kuru viena no libreta autorēm Inga Ābele saka – ja redzētu gaisu virs viņu galvām, varētu skatīt, ka idejas virmo. «Man patīk, ka varu spēlēt, kā toreiz – tā laika populārās melodijas,» atzīst Raimonds Pauls. Viena no tām – Vaterlo tilts, Leo Kokles mīļākā melodija.
Bet mūzikls Leo. Pēdējā bohēma nebūs dokumentāls stāsts par gleznotāju, kuprīti Leo, kura durvis Valguma ielas miteklī vienmēr bija atvērtas, bet radošie ļaudis nāca un gāja pa tām. Šodien vajag pievērsties tam, kas dod spēku, uzskata viens no iestudējuma režisoriem Edmunds Freibergs, sakot, ka viņu kaitina tagad vērojamā latviešu grimšana mazvērtības kompleksos. «Mēs neesam nabagi. Esam bagāti ar spilgtajām personībām, tādām kā Raimonds Pauls un Leo Kokle,», viņš teic. Tāpēc Nacionālā teātra versija par Leo Kokli un viņa laiku veidota ar domu – kā, par spīti sāpīgiem kritieniem, piecelties un iet tālāk, neieslīgstot žēlabās, bet dzīvot tā, kā mugurkaula tuberkulozes liektais Leo Kokle - svinot savu, tikai 40 gadus garo dzīvi. Viņš pats nedzēra, saka Raimonds Pauls, taču kļuva par Rīgas mākslinieku bohēmas dvēseli. Izrādes veidotāji teic, ka tiecas nevis pēc dokumentalitātes, bet tā laika gara dulluma. Mēs negribam viņu heroizēt, piebilst Edmunds Freibergs.
Otra režisore, Ināra Slucka kā vienu no izrādes tēmām formulē tajā laikā dzīvojošo tiekšanos citam pie cita, vēlmi būt kopā, par laiku, kad varēja bez telefona zvana un atļaujas prasīšanas, iet ciemos. Otra libreta autore, dzejniece Liāna Langa, rakstījusi izrādes dziesmu tekstus, un atzīst, ka pagājušā gadsimta 50.-60. gadu bohēma ir laiks, kas viņu vienmēr suģestējis un darbs pie šā iestudējuma ir ļoti laba profesionālā pieredze, kas bagātina.
Leo. Pēdējā bohēma darbība noris gleznu glabātuvē, tālab tapušas simt gleznu reprodukcijas. Ināra Slucka norāda, ka tā ir viena no izrādes vērtībām pati par sevi, jo cilvēki neiet uz muzejiem un šeit būs iespēja ieraudzīt mākslinieka Leo Kokles darbus. Izrādes scenogrāfs ir Aigars Ozoliņš.
Vokālā pedagoģe Anita Garanča uzteic aktieru dziedātprasmi, sakot, ka Nacionālā teātra jaunās un vidējās paaudzes aktieri ir labākie dziedošie aktieri Latvijā.
Mārtiņš Egliens, stāstot par darbu pie Leo lomas, teic, ka, tiekoties ar Leo Kokles laikabiedriem, viņam tuvajiem cilvēkiem, nācies atskārst, ka par vienu notikumu ir dažādas, atšķirīgas un pamatotas versijas, tādēļ bijis vien jāveido savs stāsts. Tālab tas «nebūs kā dzīvē, bet balstīts uz dzīves faktiem.» Otrs Leo, Ainārs Ančevskis atzīst, ka mēģina atrast viņa spēku un vitalitāti.
Leo sievu Terēzi, sauktu par Rezu, atveido Dita Lūriņa, otrajā sastāvā – Zane Dombrovska. Dita Lūriņa par savu varoni teic, ka Terēze ir sieviete ar noslēpumu. «Viņa ir laipna, bet klāt nelaiž,» pēc tikšanās ar Leo Kokles dzīvesbiedri, secina aktrise. Tā ir sieviete, kas neļaus ar sevi nerēķināties, viņa piebilst, un atzīst, ka patīk spēlēt sievieti ar šerpu raksturu.
Izrādē piedalās plašs aktieru ansamblis, tostarp Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktieru 4. kursa studenti. Leo. Pēdējā bohēma pirmizrāde notiks ceturtdien, 23. septembrī un ar šo iestudējumu tiks atklāta Nacionālā teātra 92. sezona. Leo. Pēdējā bohēma iesāks janvārī gaidāmās Raimonda Paula jubilejas gadu.