Kapusvētki Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) tiek pieteikts kā pēdējais darbs Latvijas cilvēkpētniecības procesā, ar ko aktieri un Alvis Hermanis nodarbojās septiņus gadus, sākot ar Garo dzīvi, cenšoties «izpētīt, atminēt, noskaidrot latviskās identitātes kodu». Neticamas šķita vēsās kritiķu atsauksmes pēc Kapusvētku pirmizrādes Vīnē, taču, noskatoties pirmizrādi, bilde noskaidrojas. Saturiskais šķidrums, kas kapu kopšanas tradīcijas par svētām turošam latvietim vismaz varētu saausties ar personīgo pieredzi, citur var arī nestrādāt, jo specifiskais ir spēcīgāks par vispārcilvēcisko un anekdotes par kapu un bēru tēmu paliek tikai anekdotes.
Trīspadsmit cilvēki uz Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles skatuves, sasēduši puslokā, spēlē pūšamos instrumentus, stāsta stāstus, reizi pa reizei pielec kājās, un reiz visi arī ēd - vārītas olas, maizītes, gurķus un ko vēl ne, piedzerot pa mēriņam no dažādiem traukiem. Viena vieta starp viņiem ir brīva. Kā bēru mielastā pie galda. Divi no trīspadsmit nav aktieri, tamdēļ tikai spēlē - komponists Jēkabs Nīmanis un mūzikas pedagogs Ansis Nikolovskis. Aiz viņu mugurām tiek projicētas Mārtiņa Grauda lielformāta melnbaltās fotogrāfijas, kas fiksē gan Vīnes kapu, gan mūsu pašu kapusvētku dokumentālās ainas. Kad stāsts nonāk līdz Meksikai, bildes iegūst krāsas, arī daļa jau rādīto melnbalto.
Tas, ka JRT aktieri spēlē mūzikas instrumentus, veidojot savdabīgu pūtēju orķestri, nav nekāds ārkārtējais notikums. Pirms dažiem gadiem turpat JRT tāds precedents jau bija - Alvja Hermaņa izrādē Fricis Bārda. Dzeja. Ambients četras aktrises (viena no viņām, Maija Apine, piedalās arī pūtēju projektā) trinkšķināja kokles, runājot Friča Bārdas dzeju. Izrāde bija mediatīvi iemidzinoša, bet stilistiski tīra, dzejas teksti - vērtība pati par sevi. Par jaunās izrādes materiālu to sacīt nevar. Latviskās identitātes koda pētniecībā, minēšanā un noskaidrošanā šoreiz palikts pusceļā.
Kompilējot dažādus, lielākoties amizantus gadījumus par bēru, kapu un aizkapa tēmu, īpaši tālāk par faktu konstatējumu nav tikts. Jā, ir mums tāds fenomens kapusvētki, kuros pulcējas visu paaudžu ļaudis un (šķībi) spēlē pūtēji. Tiek iezīmēta sociāli krāsotā laikmeta aina, salīdzinot kapu pūtēju padomju laika iespējas (uzreiz prātā nāk Mans draugs - nenopietns cilvēks) ar jauno laiku ierobežoto rocību un sintezatoru ēru. Bet kāpēc kapu kultūra ar visām savām īpatnībām Latvijā tik dzīva, nav izpētes objekts - tas ir fakts, ko visi a priori it kā zina, un Kapusvētki ar smaidu noraugās uz to. Atšķirībā no citām Alvja Hermaņa stāstu izrādēm (Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība) šoreiz nejutu pāri stāvošo attieksmi, kas smaidā par t.s. vienkāršajiem ļaudīm, ietver nicīgu smīnu un par ko t.s. JRT inteliģentā publika, ņirdz locīdamies.
Par izrādes vēstījuma nesējiem izraugoties kapu pūtējus un izvadītājus, kuriem kuriozu gadījumu iz darba dzīves, protams, netrūkst, un tos saistot ar pašu šķībi spēlētajām melodijām, kas ir komiskais elements jau pats par sevi, panākta tā intonācija, kas raksturīga bēru mielastiem - nelaiķis zem zemes, ēdam, dzeram, pieminam, atceramies viņa mūžu, koncentrējoties uz labo-jautro un dzīvojam tālāk. Cerot, ka pašus šāds liktenis tik drīz nepiemeklēs. Distance, ko izrāde liek ieņemt, tik intīmu un jutīgu tēmu kā nāve un ar to saistītos rituālus, skatot caur komiskā prizmu (no anekdotēm taču neviens negaida līdzpārdzīvojumu, vai ne?) dažbrīd ļauj pat ļoti sirsnīgi pasmieties. Visskaļāk par to, kā Ivars Krasts demonstrē luterāņa un katoļa sliešanos augšā no kapa pastarajā dienā (tas par - kurā galā krustu likt - tēmu). Savukārt stāsts par vīra, kas nāca kopt sievas kapu un sievas, kas aprūpēja vīra kapu, satikšanos ir viens no retajiem filozofiski poētiskajiem uzplaiksnījumiem, kad komikas mētelītim krītot, karalis nepaliek kails.
Visumā izrādes intonācija man ir pieņemama, jo ko tad mēs patiesībā par aizkapa dzīvi zinām... Dzirdētās un tiražētās versijas ir tikai pieņēmumi un kāpēc lai tos atražotu ar svētsvinīgi nopietnu izteiksmi? Kad šovasar aizgāja mana vecmamma, un radu saime sāka diskutēt par atceres devīto, 30. vai 40. dienu, katrs klāstot savu versiju par to, kur kurā brīdī dvēsele atrodas (un tas bija traģikomiski), punktu pielika mācītājs. Viņš sacīja - tas ir bizness. Piebilda arī, ja kāds kaut ko pārliecināti par dvēseles viņsaules dzīvi vēsta, tad lai tā arī pasaka, ka atklāsmes nosapņojis, jo neviens no tās pasaules nav atgriezies un liecinājis.
Par aktiera karjeru sapņojošiem šī izrāde varētu radīt pilnīgi greizu bildi par profesiju, jo gada laikā iemācīties pūst tauri, lai varētu atpazīt meldiņu, nudien nav vajadzīga pat ne mūzikas skola, tikai labs skolotājs un regulāri treniņi. Un tik daudz teksta, cik ir vairumam aktieru, pat pirmklasniekam daiļlasīšanas konkursā nieks vien būs. JRT aktieru aiz skatuves palikušo talanta mērogu atkārtot būs grūtāk. Visvairāk veicies Andrim Keišam un Gundaram Āboliņam, kuru harismai ir kur izpausties - viņi ir galvenie orķestra runasvīri -, taču arī Viļa Daudziņa stāstnieka talants nav kā svece zem pūra paslēpjams, pat ja būtu jārunā par elementārdaļiņu klasifikāciju. Vēl no godprātīgā orķestrantu pulka atmiņā paliek arī Ivetas Poles atveidotā izvadītāja kā precīzi tverts tipāžs.
Bet sākums bija tik daudzsološs. Kad Gundars Āboliņš stāstīja par Vīnes centrālkapiem, nelaiķu katapultēšanu, dižgariem, kas atdusas šajos kapos bez nogrieztajām galvām un svešinieku, kas par to visu viņam it kā vēstījis, bet brīdī, kad saucis savu vārdu, skaņu pārmākusi lidmašīnas rūkoņa, uzjundīja intriģējoši noslēpumainu atmosfēru, ko paspilgtināja Vīnes kapu fotogrāfijas. Tā vien šķita, kļavlapas pacelsies virpulī, starp pieminekļiem iznirs Volanda stāvs un dzims brīnums ar neparedzamām beigām. Bet tas jau ir cits stāsts.