Krievijā dzimušais, uz Franciju emigrējušais pasaules pilsonis, modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs neapšaubāmi ir harismātiska, ļoti (krieviski) pašapzinīga un teatrāla personība. Izcils stāstnieks, kas viņa lekcijas apmklējošajām sievietēm liek raudzīties azartiskajā kolekcionārā, pieprasītā interjera dekoratorā, scenogrāfā un grāmatu autorā mirdzošām acīm un iemīlēties – tā viņš pats apgalvo.
Kleita kā tauriņš
Aleksandrs Vasiļjevs pamatoti lepojas ar savu milzīgo vēsturisko tērpu kolekciju, kas starp privātajām ir viena no lielākajām. Tajā ir aptuveni 10 000 vienību – kā tērpi, tā apavi, aksesuāri u.c. vēsturiski priekšmeti, kas trīs gadu desmitu laikā iegūti gan pērkot izsolēs un antikvariātos, gan saņemti dāvinājumā un atņemti miskastei. Aleksandra Vasiļjeva kolekcijā ir gan Antona Čehova dzīvesbiedres aktrises Olgas Kniperes-Čehovas, gan Maksima Gorkija sievas Marijas un citu sabiedrības dāmu tērpi un citas relikvijas. Kolekcija, kas ietver laikmeta liecības divsimt gadu garumā sākot no 18. gadsimta, glabājas Parīzē, taču, organizēta izstādēs, apbraukusi daudzas pasaules valstis. Pērn par vienu no Rīgas izstāžu notikumiem kļuva Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas daļas izstāde Viktorijas laika mode Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Līdz pat oktobra beigām turpat aplūkojama vēl viena apjomīgās kolekcijas daļa - Art Deco stils – starpkaru perioda mode. Tā iepazīstina ar 20. gadsimta 20. un 30. gadu modi, ļaujot izsekot tās attīstībai no 1918. līdz 1939. gadam.
Vasiļjevs nav ne pielūdzams, nekādi pierunājams, ja tiek lūgts aizdot kādu tērpu lietošanai – viņš atteica Nikolas Kidmenas aģentam, kad tas slavenās aktrises uzdevumā bija vērsies pie kolekcionāra ar lūgumu iedot tērpu filmas uzņemšanai. Oriģinālus nedotu pat Grētai Garbo, Odrijai Hepbernai vai Vivienai Lī, Vasiļjevs uzskaita, jo kleitas ir kā tauriņš, to mūžs ir tik īss, kādēļ to nogalināt?
Dzīves svinēšana
Art Deco veido neoklasicisma, jūgendstila, kubisma un ekspresionisma sintēze, šim stilam raksturīgi Senās Ēģiptes, Ķīnas, Indijas, Āfrikas mākslas elementi, tāpat etniski ģeometriski un stilizēti floras motīvi, ziloņkaula, krokodila ādas, cēlkoku, sudraba un citu dārgo materiālu izmantošana. Spēcīgu iespaidu uz Art Deco stilu atstāja dendija impresārija Sergeja Djagiļeva rīkotās Krievu baleta sezonas Parīzē, kas ļāva ieraudzīt Leona Baksta un Aleksandra Benuā unikālos kostīmus un dekorācijas.
«Pateicoties savam krāšņumam, daudzveidībai un dzīves svinēšanas idejai, stils nodrošinājies ar neatslābstošu uzmanību», rezumē izstādes veidotāji. Art Deco iedvesmojis arī mūsu teātra māksliniekus – minēšu Valmieras teātra Hedu Gableri (2005), kur Ievas Puķes atveidotās Ibsena varones tēls bija veidots Art Deco stilā
(kostīmu mākslinieces Kristīnes Abikas modelētās kleitas, aksesuāri, frizūra ar ondulācijām un matu tīkliņu).
Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādē Art Deco stilu reprezentē vairāki desmiti tērpu uz manekeniem, pāris simtu aksesuāru, kā arī fotogrāfijas. Tērpu izcelsmes ģeogrāfija – galvenokārt Parīze un ASV, taču ir pārstāvēta arī, piemēram, Dienvidslāvija un Mandžūrija (koncerta kleita no balta šifona auduma ar melna samta bezdelīgu formas aplikācijām no aktrises Ludmilas Vasiļjevas-Ļebedevas garderobes (Harbina, 1938)).
Latvija un Art Deco
Zīmīgi un patīkami, ka izstādes eksponātu vidū ir Rīgai piederīgie, kas apliecina Latvijas iekļaušanos aktuālajā Art Deco kontekstā. Starp tērpiem ir K. Plaužes modes namā tapusī, šuvējas Golubinas darinātā un Antoņinai Ņemirovai-Siļvanskai piederējusī vakarkleita un bolero no pana auduma ar stikla pērlīšu izšuvumu (Rīga, 1936-1937). No vienas lielizmēra fotogrāfijas veras Rīgas modes dāma Irina, iemūžināta mētelī ar tumšbrūnas lapsādas apkakli (Rīga, 1936). Viņa labi iederas attēlu veidotajā kompānijā, kurā ir gan Holivudas zvaigzne Grēta Garbo trikotāžas cepurē un lietusmētelī (1930), gan izcilā krievu balerīna Anna Pavlova zīda kleitā ar leoparda ādas manto (Londona, 1920), gan Krievijā dzimusī amerikāņu mēmā kino zvaigzne Olga Baklanova modernā grimā ar cepuri (Holivuda, 1929). Arī citu dāmu attēli liecina par aktuālo grima tendenci - vampīru stilu, ko noteica Holivudas mēmā kino dīvas.
Pie vietējās izcelsmes izstādes vienībām jāmin arī starp aksesuāriem izvietotā Samta krēma bundžiņa skaistuma kopšanai (Rīga, 30. gadi) un latviešu kino zvaigznes Lias Maras fotogrāfija ar autogrāfu (1924) pie 20. gadu pirmās puses dāmu aksesuāriem, kur greznojas aktuālās stikla pērlīšu somiņas. Eksponātu vidū ir arī Ludolfa Liberta zīmētā, ar 1929. gadu datētā Auroras tērpa skice latviešu nacionālā baleta trupas vadītājai Aleksandrai Fjodorovai un apmēram tai pašā laikā tapušais dzejnieces Mirdzas Ķempes portrets (mākslinieks M. A. Zvirbulis). Izstādes apmeklētājiem ir iespēja redzēt arī dzīvās bildes – filmētu un fotografētu laikmeta liecību veidotu filmu ar Aleksandra Vasiļjeva komentāriem, kas vēsta par Art Deco un tā izpausmēm Latvijā.
Seksapīls un pērles
Art Deco stilu pirmajā tā pastāvēšanas desmitgadē raksturo kailums, greznība un un mirdzums. Tiek akcentēta seksualitāte, seksapīls, tādējādi sievietes ķermenis ir tik atkailināts, kā vēl nekad. Kleitām nav piedurkņu, ap 1925. gadu tās jau nenosedz ceļgalus, mugura ir kaila. Pēc šķiršanās no korsetes siluets kļūst taisns. Šīs pārmaiņas sieviešu modē noteica gan pirmais feminisma vilnis, gan Pirmā pasaules kara sekas, jo dzīvo vīriešu bija tik, cik bija, bet sieviešu – vairāk un konkurence – sīvāka. Modi kardināli ietekmē tikai revolūcijas un kari, atgādina Aleksandrs Vasiļjevs.
Modē nākušais džezs, fokstrots un čarlstons pieprasa jaunu ietērpu – košas, mirguļojošajas, ar fliteriem, stikla pērlītēm, zīlītēm un neīstiem dārgakmeņiem bagātīgi izšūtas zīda kleitiņas. Vasiļjeva kolekcijas izstādē tādas ir vairākas, tostarp Dienvidslāvijā tapusī čarlstona kleita no muslīna auduma ar stikla pērlīšu izšuvumu (1923) un lielkņazei Marijai Romanovai piederošā modes nama Kitmir darinājums - čarlstona kleita no zīda muslīna auduma ar stikla pērlīšu un zīlīšu izšuvumu (Parīze, 1927). Taču stikla pērlīšu un zīlīšu izšuvumi nav čarlstona kleitu privilēģija – dažādi to raksti rotā arī kokteiļkleitas un vakarkleitas. Par manu favorīti kļuva vakarkleita no rozā muslīna auduma ar smagu, asimetriski ģeometrisku Art Deco stila izšuvumu – svārku daļu veido vairākas, pērlītēm tik blīvi, ka izskatās uz līmes noziesta auduma bagātīgi izbērtas, nošūtas kārtas.
Art Deco stilam piedien arī garas pērļu virtenes un tikpat labi cik īstas pērles, var valkāt neīstu dārgakmeņu rotas – kā vārdā nenosaukta mēmā kino zvaigzne fotoattēlā.
«Periodu no 1919. līdz 1930. gadiem pieņemts uzskatīt par pēdējo lielo stilu Eiropas modē, kas kļuvis par finansiālās labklājības, uzplaukuma, greznības un elegances simbolu. Šis laiks liek atcerēties leģendārās «mazās melnās kleitiņas» un smaržu Chanel № 5 rašanos, izteiktu make-up un pārspīlētu kalsnumu, mīlestību pret aksesuāriem un pirmos emancipācijas centienus, īsos sieviešu matu griezumus un taisnas pērlītēm rotātas kleitas, aviopārlidojumu kultu un aizraušanos ar džezu.» (No preses materiāliem)
Atvadas greznībai
Vispasaules ekonomiskā krīze, kas aizsākās ASV 1929. gada oktobrī, maina Art Deco stilu – dārgās, pērlīšu simtiem izšūtās kleitas kļūst par vēsturi, dodot vietu lētākiem un aseksuālākiem, no vienkrāsaina auduma, taču bieži arī melnbaltā gammā izturētiem un tālaika melnbaltā kino stilam atbilstošiem tērpiem. Salīdzinot ar iepriekšējās desmitgades greznību, Chanel 1930.-1931. gada dienas kleita no apdrukāta zīda auduma ar ziedu motīviem patiesi izskatās ļoti pieticīgi. Vienkārša, bet eleganta ir vakarkleita no pelēka krepsatīna auduma ar samta lentīšu apdari (modes nams Worth, Parīze, ap 1931-1932).
Art Deco stila tendeces ilustrē arī grezna Kairas šalles vakarkleita no kņazienes Marijas Orlovas garderobes (Konstintanopole, 1920), vakara tērpa ansamblis: kleita no melna džersija auduma; žakete no melna atlasa, tambūrdūrienā izšūtiem austrumu motīviem (modes nams Babani, Parīze, 1938), vakara tunika no tumša zīda auduma ar sudraba diega un koraļveida stikla zīlīšu izšuvumu un sarkanām bārkstīm (modes nams Anely, Konstaninopole, 1923), izejamā kleita no melna zīda auduma ar sarkanas krāsas auduma ielaidumiem, kas veido asimetrisku rakstu Elsa Schiaparelli stilā (ASV, ap 1938), melnā dienas kleita no pana auduma ar antīku mežģīņu apdari (modes nams Yean Patou, Parīze, 1932). No plašā dāmu aksesuāru klāsta uzmanību saistīja sirreālisma stilā ieturētie, īpaši cepure d’Orra, Paris (20. gs. 30. gadi), kā arī dāmu aksesuāri ķīniešu stilā (vēdeklis, smaržūdens, bižutērija).
Izstādē aplūkojamas arī divas līgavas kāzu kleitas – viena no ziloņkaula krāsas atlasa auduma ar 3,5 m garu šlepi (modes nams Lucien Lelong, Parīze, 1932), otra - no ziloņkaula krāsas zīda auduma, izšūta ar pērlēm Art Deco stilā (ASV, 1919).
Biežāk sastopamie audumi ir šifons, pana audums, brokāts, tills, aktuāla kažokādu apdare (lapsāda, caunāda).
Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādes – gan Viktorijas laika mode, gan Art Deco stils – starpkaru perioda mode, var raisīt gan nostalģiju, gan sajūsmu, var iedvesmot un raisīt pārdomas par vēsturi, ko rādīs mūsu laika modes spogulis. Par to runājot, Aleksandrs Vasiļjevs ir tiešs. Viņš mini modi uzskata par vulgāru un secina, ka Krievijā (bet ne tikai, var piebilst) pieklājīgas dāmas un vieglas uzvedības sievietes tagad ģērbjas pilnīgi vienādi, kamēr Eiropā pirmajā acu uzmetienā kļūst skaidrs, vai sieviete ir pērkamā, vai nav.