Neskatoties uz peripetijām pašmāju kino vidē, ik pa laikam mūs sasniedz ziņas par mūsējo panākumiem pasaulē –Jurģa Krāsona animācijas filmiņa Norīt krupi šogad piedalījās Kannu kinofestivāla īsfilmu konkursā, turklāt nesen no Japānas atgriezies režisors Vladimirs Ļeščovs, kura animācijas īsfilma Spārni un airi ieguva Hirosimā notiekošā Starptautiskā animācijas filmu festivāla žūrijas īpašo balvu. Interesanti, kā Venēcijas kinofestivālā šogad klāsies režisores Lailas Pakalniņas dokumentālajai filmai Pa Rubika ceļu.
Filma iekļauta festivāla konkursa programmā Orizzonti Short film competition, kas veltīta jaunām tendencēm pasaules kinematogrāfijā – tajā tiek demonstrētas dažādu žanru filmas, kuras vieno izcilība un izmantoto māksliniecisko izteiksmes līdzekļu daudzveidība. Prestižajā kinofestivālā, kas šogad noritēs no 1. līdz 11.septembrim, Pakalniņas filma iekļauta ne pirmo reiz. 2003. gadā tajā tika demonstrēta režisores spēlfilma Pitons.
Interesanti, ka lokālai tematikai veltītā filma tomēr sasniegusi starptautiskus ūdeņus, pierādot, ka tā pietuvojusies vispārcilvēciskas abstrakcijas līmenim. Filmā tvertas ikdienišķas norises uz veloceliņa, kas savieno Rīgu un Jūrmalu. Veloceliņš ir padomju laika Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika veikums, kas nosaukts idejas autora vārdā. Režisore parotaļājusies ar šo faktu, piešķirot savam darbam politisku kontekstu, tomēr filmā nav sociāla smaguma vai moralizēšanas, drīzāk – smalks humors un gaiša ironija. Lai arī beigu titri liecina, ka veidotāja komanda vēlējusies uzrunāt vēlētājus, kuri iebalsojuši Rubiku Eiroparlamentā, filma noteikti neaprobežojas ar pastāvošās kārtības kritiku un tautas muļķības piesaukšanu.
Skaidrs, ka vārds «veloceliņš» šobrīd vairāk saistās ar eiropeisku modernizāciju, soļošanu (precīzāk – pedāļu mīšanu) ekoloģiskas dzīves virzienā. Pagaidām pedāļos gan sprūst pamatīgi sprunguļi, tāpēc atliek cerēt uz ekonomiskā atkušņa laiku. Savukārt Pakalniņai veloceliņš ir «vecās dzīves» iemiesojums. Padomju dzīves apstākļu, uzskatu un arī vērtību simbols. Filma liek domāt par šo pagātnes mantojumu –«diagnozi» – kā neizbēgamu Sīzifa akmeni, ar ko patiesi var samierināties tikai tad, ja to atzīst. Un ar atzīšanu parasti iet grūtāk, nekā ar slēpšanos aiz jaunām teorijām.
Filmā nav centrālā stāsta, nav arī kolorītu varoņu, kam piesiet aci, just līdzi. Naratīvs tiek strukturēts, izmantojot atkārtošanās motīvu – saskriešanās (suņi, riteņbraucēji), krišana (riteņbraucējs, pudeles), šķēršļu pārvarēšana (bedru sērija), žāvāšanās... Darbību atkārtošanās ieved nevis cēloņsakarību diktētā lineārā stāstā, bet gan apļveida cikliskumā. Līdzīgi kā nesenajā Daiņa Kļavas filmā Dubļi šeit ar jaunu skatu (labākajās latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijās) uzlūkotas ikdienišķas, līdz nāvei apnikušas lietas. Atbaidošā stacijas ēka, izdangātais ceļš, «dzīves skartie» personāži – tas viss iekļuvis filmā un kļuvis vērtīgs tāpēc, ka saistās ar Rubika ceļu. Citādi absurdā dzīve iegūst saturu tajā mirklī, kad mēs kaut kam pievēršam uzmanību.
Filmas operators Uldis Jancis filmējis no visdažādākajiem rakursiem. Skatpunktu dažādība liek domāt par to, ka notikumu var veidot tikai vērojuma trajektorija, piemēram, niecīgais gaismas pleķītis zem tilta, kur ik pa laikam pazib steidzīgi riteņbraucēji. Starp citu, filmas varoņi nezina, ka tiek vēroti – pārsvarā operators viņus filmējis no sāniem vai aizmugures. Dzīve netiek ietekmēta un plūst garām kā pašmērķīga, garlaicīga masa.
Aicinājums pārvērtēt politisko pagātni, izmantojot šķietami nesaistītu, marginālu tēlu, kino parādās ne pirmo reiz. Nāk prātā, piemēram, režisora Ņikitas Mihalkova dokumentālā filma Anna, kurā par padomju laika izvērtēšanas instrumentu kļūst viņa meitas, Annas uzskati cauri laikiem. Arī Pakalniņas interese par šo marginālo realitātes fragmentu – Rubika veloceliņu – vainagojusies panākumiem. Režisore ne tikai uzvedinājusi skatītāju uz krīzes laika pārdomām - «kurp mēs ejam?», bet arī pieslēgusies universālai izjūtai – dzīvei, kas notiek, nevis tiek dzīvota.