Novembrī Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris plānojis doties koncertturnejā pa Japānu, muzicējot kopā ar pasaulslaveno čellistu Mišu Maiski, kas Uzlecošās saules zemē ir publikas mīlulis, un kolorīto japāņu diriģenti Tomomi Nišimoto. Mūzikas cienītājiem Latvijā šis fakts ir īpaši iepriecinošs arī tāpēc, ka 25. augusta vakarā Lielajā Ģildē mums būs iespēja dzirdēt Japānas koncertturnejas programmu
Rīgas publika ar ārēji trauslo, bet ļoti harizmātisko diriģenti un vienu no retajām Āzijas reģiona sievietēm, kas regulāri stājas pie simfonisko orķestru pults, tikās pagājušajā ziemā, kad viņa ar panākumiem diriģēja Čaikovska skaņdarbu programmu. Šī turneja ir veiksmīgās sadarbības loģisks turpinājums. Šoruden Tomomi Nišimoto sāks darbu ar Krievijas Valsts Simfonisko orķestri (Svetlanova orķestri) kā galvenā viesdiriģente. Savukārt Miša Maiskis jau vairākus gadus Latvijā muzicē salīdzinoši regulāri – gan kopā ar LNSO, gan mūzikas festivālos. Par spīti savai ārējai ekstravagancei apģērbā un uzvedībā, mūzikā Miša Maiskis ir izsmalcināts un konservatīvs. Par saviem favorītiem viņš sauc Bahu un Dvoržāku, bet praktiski izvairās no jebkādas laikmetīgās mūzikas, kurā pēc mākslinieka domām komponista ambīcijas nereti neatbilst interpretu iespējām.
Trešdienas koncertā kārtējo reizi būs iespēja baudīt Mišas Maiska pilnasinīgo spēli, šoreiz Antonīna Dvoržāka koncertu čellam ar orķestri si minorā, op. 104, ko komponists sarakstījis Ņujorkā trīs mēnešu laikā. Tas savulaik tika pirmatskaņots paša Dvoržāka vadībā Londonā 1896. gada 19. martā. Trīsdaļīgā koncerta mūzika, kur saklausāms gan spēkpilns maršveidīgums un dramatisks spriegums, gan emocionāla un sirsnīga lirika, nav zaudējusi savu popularitāti vēl šodien.
Japānas publika dievina Rietumu un krievu klasiku, tāpēc LNSO programma ir veidota, atbilstoši sabalansējot visnotaļ daudzveidīgu, bet vienlīdz spēcīgu un uzrunājošu repertuāru. Koncerta Rīgā skanēs arī Pētera Čaikovska Sestā jeb Patētiskā un Riharda Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņu uvertīra. Diriģente Tomomi Nišimoto uzsver, ka japāņi ļoti vēlas sajust Rietumu mūzikas garu un dvēseles izpaudumu skaņu valodā – tās esot ļoti spēcīgas, Austrumu pasaulei neraksturīgas emocijas un pārdzīvojumi, kas tāpēc liekas pievilcīgi. Nenoliedzami, Vāgners un Čaikovskis ir enerģētiski ļoti spēcīga mūzika. Un, šķiet, šī ķīmija starp emocionāli aizraujošu solistu, fanātisku diriģenti un profesionālu, elastīgu un ieklausīties spējīgu orķestri spēs radīt nepieciešamo harmoniju un uzrunāt gan Rietumu, gan Austrumu publiku.