Sirsnīgi pateicos visiem, kas mani atcerējušies 80 gadu dzimšanas dienā, bet īpaši Neatkarīgajai, kas 27. maijā publicējusi Arņa Kluiņa rakstu Viļņa Zariņa mācības’.
Autors ir mācījies filozofiju, tādēļ interesanti vērot viņa izaugsmi. Rakstā teikts: «Simti tūkstošu cilvēku ir lasījuši vai... .. pāršķirstījuši kādu no vairāk nekā divdesmit pagātnes domātāju darbu... ...izdevumiem, kuriem Vilnis Zariņš bijis tulkotājs, zinātniskais redaktors, priekšvārdu, komentāru autors.’» Minēta arī mana pasniedzēja darbība: «Tad vēl daži komunistiskās partijas darbinieki iedomājušies, ka viņi varētu kļūt par filozofijas pasniedzējiem – iegūt pasaulē saprotamu titulu līdzās vietai nomenklatūrā. Galveno lomu šo iespēju pārvēršanai par īstenību nospēlēja toreizējais universitātes rektors Valentīns Šteinbergs un filozofijas katedras vadītājs Pēteris Laizāns, bet tālāk 70.-80. gados Vilnis Zariņš kļuva par latviešu filozofijas seju vai sinonīmu.»
Raksts nedod skaidrību, vai es ar Laizānu esam bijuši komunistiskās partijas darbinieki, vai tikai biedri, kas filozofam tad bija obligāti. Ja augstskolā pasniedzējs veiksmīgi māca studentus un gatavo labus mācību līdzekļus, viņam piešķir profesora titulu.To pasaule saprot un tas ietekmē arī algu. Man šāds tituls nekad nav piešķirts. Tātad... Slavēt kādu par veikumiem, kādu tam nav, nozīmē viņu nesodīti apvainot. Svētkos jubilāram gan jābūt iecietīgam pret jokdariem un arī pret jokiem, ko par viņu plēš. Komiskākais joks šajā rakstā varbūt ir: «Laikā no pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz 80. gadu beigu Atmodai Vilnis Zariņš bija viens no tiem... ..kuru visbiežāk drukāja un laida pie vārda latviešu valodā...» Faktiski no maniem rakstiem, ko daudzu gadu gaitā tomēr iespieda, kopā iznākusi maza grāmatiņa «Kraukļu un cīruļu laiks.»
Sarežģītāki ir Arņa Kluiņa iztēles brīvie lidojumi. «Tagad var runāt, ka jau 60. gados Latvijas Universitāte savās filozofijas struktūrvienībās sapulcinājusi cilvēkus, kuri domājuši par kadru gatavošanu nez kad un nez kā atjaunojamai Latvijas Republikai.» Būtu interesanti zināt, kā autors, kura tajā laikā universitātē nebija, šādas domas uzminējis. Runāt par kaut ko tādu tad nebija pieņemts. Pasniedzēji, kas tā domāja, sapratās bez vārdiem, jo vārdi drīz varēja kļūt zināmi citur. Dažas reizes atsevišķi studenti man jautājuši – vai nevajadzētu kaut ko darīt? Tauta iet bojā, jo okupanti ik gadus Latvijā iepludina tūkstošiem kolonistu. Nevienam uz pieres nebija rakstīts, vai viņš jautā savas sirds balss vai Stūra mājas mudināts. Atbildei vajadzēja būt tādai, kas der gan šādā, gan tādā gadījumā. Ietekmēt vēstures gaitu un studentu rīcību spēju maz, bet varēju rosināt viņus domāt.
Parasti apjautājos, kā viņi vērtē latviešu revolucionāru aktivitātes 1905. gadā. Vai apstākļos, kad Krievijā lielu nemieru nebija, latvieši miera laikā būtu varējuši uzvarēt? Kura tauta ir lielāka, latvieši vai čehi? Kurai ir lielākas iespējas atklātā cīņā vienai aizstāvēt savas intereses? Students pats secināja, ka tagad Latvijas patriotiem vislabāk ir centīgi mācīties, nepļēgurot, rūpēties par savu veselību, laist pasaulē gudrus bērnus un tos rūpīgi audzināt.
Tādas frāzes kā... «Vilnis Zariņš, lūk, kā iesēdās Rīgas domē līdz ar okupācijas režīma likvidēšanu, tā sēdēja tur līdz pagājušam gadam, kad vēlētāji pateica fui daudziem valsts atjaunotājiem un ka tik ne pašai valstij arī.» skan kolorīti, ja noklusē, ka Rīgas domē darbojos no 1998. gada bojā gājušā Pētera Pētersona vietā, bet pagājušā gadā vēlēšanās neesmu kandidējis. Piedalīšanos Latvijas neatkarības atjaunošanā uzskatu par laimi, vienalga, kā tas citiem patīk. Rīgas domē esmu uzstājies, lai panāktu, ka Okupācijas muzeju neaizceļ uz tālu nomali, ka Rīgā neuzliek Pētera I statuju, nemaina Dž. Dudajeva ielas nosaukumu un atjauno Z. A. Meirovica ielas vārdu. Līdzās darbam domē sagatavoju vai pārrediģēju dažus filozofijas tekstu tulkojumus. Algotās padomēs un valdēs neesmu bijis.
Autors secina: «Nu izrādās, ka Vilnis Zariņš pēdējos pārdesmit gadus ļāvis izmantot sevi vēl ļaunāk nekā komunistu laikos... .. Vai piestādīsim arī Vilnim Zariņam domnieku skaitam atbilstošo 1/60 daļu no rēķina par Dienvidu tiltu?» Novēlu A.Kluinim gūt skaidrību un arī lasītājus precīzi informēt, kas šo tiltu cēlis, kas finansējis, kāda ir amatpersonu, katra domnieka un arī katra žurnālista atbildība par to, ko Rīgā ceļ. To, ko autors jautā raksta beigās – vai esmu sapratis, kas Latvijā notiek – rakstīšu vēlāk.