Šopavasar krievu presē teātrim veltītajā daļā Latvijas vārds skanējis, pateicoties Alvim Hermanim, kura Šukšina stāsti saņēma Zelta masku, taču arī atrodamas atsauksmes par Latvijā tapušiem un nebūt ne tikai Hermaņa iestudējumiem.
Romāns Dolžanskis (Kommersant) pēc Kirila Serebreņņikova Mirušo dvēseļu pirmizrādes Nacionālajā teātrī raksta: «Režisors izdarījis visu, lai viens no galvenajiem krievu klasikas darbiem uz oficiālās Rīgas skatuves būtu nevis sabiedriski politisks, bet mākslas notikums. Latvijas kolēģi mani visādi centās atrunāt Mirušo dvēseļu pirmizrādi Nacionālajā teātrī skatīt kaut kādā politiskā kontekstā. Taču tas burtiski līda ārā no visām spraugām. Pirmkārt, pirmizrādi skatījās valsts prezidents Zatlera kungs, otrkārt, formula «krievu klasika plus Maskavas režisors» galvenā Latvijas teātra afišas papildināšanai nav pielietota kopš padomju laikiem. Un titri ar krievu tulkojumu virs skatuves [..] izskatījās kā uzskatāms Krievijas oficiālo plašsaziņas līdzekļu propagandas štampu atspēkojums [..] Ja vēl piebilst, ka krievu valodā dziedātās dziesmas burtiski caurauž visu izrādi, var rasties iespaids, ka Kirils Serebreņņikovs tiešām nolēmis izteikties par starpnacionālajām (vai starpvalodu) attiecībām, uzmundrināt darbību ar publicistiku. Gogoļa liriskās atkāpes, kuras komponists Aleksandrs Manockovs pārvērtis krievu songos, Rīgas Mirušās dvēseles sabalso ar Serebreņņikova pēdējo darbu Čehova Maskavas Dailes teātrī – Trīsgrašu operu. Tomēr te nevar runāt par Gogoļa brehtizāciju – pārāk daudz kas vitālajā un atjautīgajā Rīgas Nacionālā teātra izrādē ir nevis ar racionālu loģiku, bet ar teatrālu fantāziju radīts.» Par Kaspara Zvīguļa atveidoto Čičikovu viņš raksta: «Kustīgais un nervozais jaunais aktieris Kaspars Zvīgulis viņu spēlē kā cilvēku bez sejas. Šķiet, Kirilam Serebreņņikovam nebūt ne Čičikovs ir īstais viltīgi gudrās idejas – nedārgi pirkt mirušos zemniekus un pēc tam tos ieķīlāt – autors. Ar ādu var just, ka Čičikovs ir vien sātaniskās idejas izpildītājs un arī kāda eksperimenta objekts, jo pats izrādās briesmīga murga upuris.»
Nobeigumā kritiķis secina, ka Serebreņņikovam patiesi izdevies aizraut Nacionālā teātra aktierus, ka viņi strādā centīgi, pašaizliedzīgi, miroņu pasauli padarot tik dzīvu, ka pat juceklīgo finālu var skatīties ar neatslābstošu interesi.
Latvijas Jaunā teātra institūta rīkoto Latvijas teātra skati aprīļa beigās apmeklējusī Dina Godera (Vremja Novostej) dalās iespaidos gan par skatē iekļautajām studentu izrādēm, gan Alvja Hermaņa iestudējumiem Vectēvs, Melnais piens un Ziedonis un Visums. Par Dirty Deal Teatro tapušo Vladislava Nastavševa izrādi Mitjas mīlestība viņa raksta, ka aktieru (Jurijs Djakonovs un Inese Pudža) spēle ir studentiska, svaiga un jauka kā mācību etīde un atstāj ārpus izrādes visu Ivana Buņina stāsta dramatismu. Taču interesanta viņai šķiet režisora ideja – aktieri spēlē nevis pārvietojoties pa grīdu, bet sienu, pa tajā iedzītajām tapām, kas tika dažādi apspēlētas. «Izrāde līdzinājās ar cilvēka ķermeņiem gleznotiem zīmējumiem uz sienas un tas izskatījās ļoti izteiksmīgi.» Kad kritiķe sīki izstāstījusi, kur un kā norit Liepājas teātrim piederīgās Mārtiņa Eihes izrādes Kauja pie... darbība, viņa atzīst, ka viens no spēcīgākajiem šīs izrādes iespaidiem ir skolas atmosfēra, kurā nokļūstot, nav iespējams atkal nejusties kā skolēnam.
Atsevišķs raksts veltīts Alvja Hermaņa izrādēm. Par Vectēvu runājot, Dina Godera atsaucas uz Krievijas producentiem, kuri stāstījuši, ka Hermanis kategoriski atsakās Vectēvu vest uz Krieviju. Viņš skaidrojis, ka Latvijā izrādes tēma visiem esot skaidra. 16. marts ir piemiņas diena visiem latviešiem, kas gājuši bojā Otrajā pasaules karā, un nav svarīgi, kurā pusē karojot. Diezin vai ir iespējams rādīt Krievijā izrādi, kurā skaidri parādīts, ka pret varoni, kas dienējis vācu armijā, tiek lolotas siltas jūtas – tā Hermanis. Raksta autorei gan šķiet, ka ieinteresētā festivālu publika Vectēvu uzņemtu ne sliktāk kā Rīgā, ko gan viņa nevarot teikt par Ziedoni un Visumu. To Krievijā saprast būtu sarežģītāk nekā Vectēvu, jo ļoti specifiski latviska šī izrāde ir, viņa secina. Savukārt Melno pienu raksta autore atzīst par pašu saprotamāko un Krievijai tuvāko iestudējumu no pieminētajām trim Hermaņa izrādēm, «lai arī starp Rīgas teatrāļiem tas netiek uzskatīts par pašu veiksmīgāko. Te runa ir par Latvijas laukiem, kas padomju un pēcpadomju laikus pārdzīvojot šajā zemnieku valstī kļuvuši pilnīgi tukši.»