«Izrādās, gandrīz visi izrāžu plakāti, kas man patikuši, ir viņas veidoti!» pārsteigumā izsaucās kāda draudzene, aplūkojot jaunāko apgāda Neputns Studijas bibliotēkas sērijas grāmatu par scenogrāfi Moniku Pormali – Monika.
Neputna iedibinātā tradīcija izdot neliela formāta izdevumus par pašmāju laikmetīgās mākslas pārstāvjiem ir slavējams žests. Turklāt vienā vakarā izraujamās, diezgan brīvā – esejistiskā stilā sarakstītās grāmatas šķiet apbrīnojami gudri pielāgotas steidzīgajam un eklektiskajam laikam; laikam, kurā šie autori guvuši atzinību un snieguši savu skatījumu realitātes un mākslas attiecībās.
Stāsts par Moniku Pormali (īstajā vārdā – Inesi Pormali) veidots no teātra zinātnieces Margaritas Ziedas pārspriedumiem un intervijām ar mākslinieci. Grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar Monikas scenogrāfiju, plakātu, mākslas darbu un personīgā arhīva fotogrāfijām. Ejot cauri mākslinieces daiļrades attīstībai un viņas personīgajām pārdomām par šo laiku, lasītājs gūst priekšstatu par pašmāju laikmetīgās mākslas veidošanās procesiem (deviņdesmito gadu beigās) – brīvdomības un konceptuālisma pirmsākumiem atjaunotajā Latvijā. Margaritas Ziedas tekstā par Monikas Pormales agrīnajām interesēm un devumu, piemēram, projektā Casablanca 2000, uzburta precīza un skaista noskaņa par tālaika mazajām utopijām, kā mākslu iepludināt ikdienas dzīvē. Arī vēlāk, darbojoties pie Alvja Hermaņa izrādēm, kurās iedvesma smelta no ikdienišķiem, reāliem prototipiem, Monika Pormale bieži veidojusi scenogrāfiju, kas līdz kaulam atbilst latviešu cilvēkam pazīstamai ikdienas situācijai, tomēr neiztiek bez jaunas mākslas dimensijas iespējas.
Šķiet, arī Monikas Pormales darbu tematiku – gan teātrī, gan individuālajā mākslā – raksturo mazliet utopiska pieeja, ticot mazā cilvēka uzvarai iepretim lielo klasikas darbu piedāvātajām problēmām un kaislībām. Viņas nesenākais veikums –lielformāta fotogrāfiju sērija Mis Pasaules, kas pērn bija aplūkojama Cēsu Mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstādē Mūslaiku varoņi, pievērsa uzmanību marginālām sociālām grupām, viņu nepilnības pārvēršot mākslas darbā. Ikdienišķo situāciju raisīto suģestiju (gan teātrī, gan citos mākslas veidos) lielā mērā nosaka tieši neierastais skata punkts, kas, sasniedzot kritisko masu, skatītāju prātos pārstāj kļūt par eksotiku. Tāpēc ir jāmeklē arvien jaunas formas un idejas, kā šīs utopijas apaudzēt. Dažkārt Hermaņa metode nostrādā labāk (Ziedonis un Visums), citreiz – ne tik labi (Melnais piens).
Tomēr šīs grāmatas lielākais atklājums, šķiet, ir tas, ka utopija nav tikai māksliniecisks instruments vai izkalkulēta pieeja, bet gan paša mākslinieka cilvēciskā izjūta. Identitātes meklējumi tajā saplūduši ar daudzām savā profesijā radītajām realitātēm un atklājuma prieku. Banāli izsakoties – dzīves svinēšana. Margaritas Ziedas grāmata ir atbruņojošs un personisks vēstījums par mākslinieci un cilvēku Moniku Pormali – iespējams, pirmais, kas tik trāpīgi un, izmantojot viņu pašu metodes, spējis palīst zem ādas Jaunā Rīgas teātra fenomenam.