Šo to zinādama par izrādes tapšanu un skatītāju pirmajiem iespaidiem, es īstenībā nebiju tai gatava.
Kad Kaspars Znotiņš, ģērbies pelēkās biksēs un bītlenē, kedām kājās un milzīgu izspūrušu pelēku parūku galvā tukšajā skatuvē nostājās pie mikrofona un sāka Ziedoņa balsī lasīt Ziedoņa dzeju, manas emocijas ķēra elektriskā strāva. Nolaidu acis grīdā, pat aiztaisīju tās, balss turpināja skanēt tikpat pārliecinoši, līdz milimetram precīzi. Lai nu ko, šo balsi es pazītu un atšķirtu starp pilnīgi visām balsīm, kādas vien skan uz Zemes. Kaspars izrādē runā vēl divās citās balsīs – lasot Vairas Vīķes-Freibergas neiedomājami frāžaino un sevi nekautrīgi slavinošo apsveikumu Ziedonim dzimšanas dienā, aktieris sāk runāt kā eksprezidente. Bet finālā vienu teikumu pasaka pats savā balsī. Šīs īsās epizodes kalpo kā savdabīgi atsvešināšanās brīži, kad ieraugām: mūsu priekšā ir nevis kopija, bet mākslinieks, kurš pārmiesojies līdz absolūtai saplūsmei ar atveidoto cilvēku. Abas atkāpes paradoksālā kārtā vēl absolūtāk ilūziju padara par īstenību, uzsver mākslas burvju spēku, kuras vienīgās varā ir veikt neiespējamo: iedot balsi cilvēkam, kuram slimība to atņēmusi, pārvērst jauneklī sirmgalvi. Dīvainais salikums – sirmie mati, dažkārtējā veca cilvēka kustību stilizācija un K. Znotiņa jaunā seja, gudrās brūnās acis, smalkais smaids ir kaut kāds neiedomājams kentaurs – vienlaikus vecs un jauns, zūdošs un vienmēr paliekošs. Uzdzen mūžības domas – «jo zuzdams es nebūšu zudis». Mihaila Kuzmina poēma Forele caursit ledu tiek rakstīta rituālai vajadzībai, lai ar paša mākslas maģiskās radīšanas akta palīdzību atgūtu, no nebūtības izrautu galvenā varoņa pazudušo mīļoto. Izdodas. Uz to laiku, kamēr poēma rakstās. Arī Kasparam Znotiņam un Jaunā Rīgas teātra aktieru kolektīvam režisora Alvja Hermaņa vadībā izdodas. Augšācelt. Imantu Ziedoni. Kamēr izrāde izrādās.
Ziedonis-Znotiņš skatuvē uz motocikla. Tas apgāžas. Braucējs visādi izpūlas, tomēr nespēj pacelt. To izdara citi, pakarinot striķī pie prospekta, ar priekšējo riteni nomērķētu uz debesīm. Kopš 1965. gada, kad iznāca Ziedoņa dzejoļu krājums Motocikls, šis braucamrīks Latvijā nekad vairs nebūs tikai pārvietošanās līdzeklis. Vēlāk uzzināju ieceri – atgādinājums par mūsu dzīvei Ziedoņa piešķirto vertikāli. Es šo tēlu izlasīju pavisam citādi. Man motocikls raisīja asociācijas ar krievu literatūras simbolisko tēlu trijjūgu-putnu. Mūsdienu Mirušo dvēseļu izrādēs, ieskaitot jauno uzvedumu Nacionālajā teātrī, trijjūgs uz skatuves ir izjaukts, braukt nespējīgs, jo arī pati dzīve apstājusies, zaudējusi nākotnes perspektīvu. Tā es arī izrādi uztvēru – par Latviju, kura kā motocikls-putns apstājusies un kļuvusi par striķī iekārtu muzeja eksponātu. Atmiņā uzvilnī citas sirdij sāpoši dārgas teātra vertikāles: trauslās kāpnes uz debesīm, kuras ar roku pietur Dievmāte un pa kurām cilvēkam neuzrāpties. Bet Eimuntam Nekrošum izrādē Deguns bija svarīgi pateikt, ka debesis ir un arī kāpnes uz tām.
Motocikls, uz kura, eh, cik neprātīgi kādreiz braukts. Bet arī tagad, «kukainīt», kaut motocikls apstājies, «re, kā saule spīd». Dzejoļa rinda par kukainīti tiek atkārtota vairakkārt, arī izdziedāta, pat sarīkotas tādas kā kolektīvās sacensības, kur Ziedonis-Znotiņš apmāca citus runāt savas dzejas balsī. Gribētāju ir daudz. Bet neizdodas. Šī balss ir vienā eksemplārā. Taču «kukainītis» izrādē iemanto arī citu nozīmi, vienlaikus ironisku un sirsnīgu. Es to uztvēru tā - kukainīši esam mēs visi – zālē sēdošie, uz skatuves strādājošie, ieskaitot izrādes protagonistu. Kukainīši – nevis varoņi, cīnītāji, Raiņi, Bili Geitsi, nīlzirgi, ziloņi, Napoleoni un citas tikpat lielas radības. Esam radības-radībiņas, pār kurām saule spīd un kuras vajag padzirdīt ar siltu, baltu pienu, kad būs aprakti Napoleoni, kā to reiz aicināja Māris Čaklais. Ja to nevar pieņemt, un katrs var izdarīt tikai to, ko var, tad izrāde droši vien šķiet nāvīgi traģiska. Ja spēj, tā pārvēršas par optimistisko traģēdiju, jo nekā priecīga jau, protams, nežēlīgi strauji ritošajā laikā nav: jaunības mīlestība Oldziņa, gadiem ejot, pārvēršas par nevarīgu vecenīti ar izdzisušām acīm un arī pašam sāp stīvā mugura, pieliecoties uzlasīt no viņas divriteņa nokritušo un izirušo sīpolu maisiņu. Brīnišķīgs K. Znotiņa un Elitas Kļaviņas bezvārdu duets! Izrādē laiks ir abstrakta vispārfilozofiska kategorija un konkrēti vēsturiska šodiena. Laiks ir nežēlīgs, un laiks ir žēlīgs. Tas pārvērtis izrādes Ziedoni. Un varbūt arī īsto. Kaut kādā mērā idealizējis varbūt. Tas, dzejnieks, kas 70. un 80. gados Latvijā vienpersoniski valdīja pār cilvēku prātiem, bija ass, ironisks, pāristāvošs, izaicinošs. Viņa stratēģija cilvēku iekarošanā bija cilvēku atgrūšana. Jo vairāk kritizēja, pat pazemoja kā mietpilsoņus, jo vairāk lipa klāt. Kā vienīgajam glābiņam. Izrādes Ziedonis nevēsta, nedeklarē, nepamāca, necīnās, bet sarunājas. Ar mums. Kā kukainītis ar kukainīšiem. Domāšanas, pasaules uztveres mehānisms tas pats – paradoksālais, negaidītais, brīvais. Arī spītīgais, pat smieklīgais – uzstājoties pret Pūt, vējiņi! un apkarojot postmodernismu. Bet intonācija pilnīgi cita nekā toreiz. Tā, protams, raksturīga arī I. Ziedoņa pēdējo gadu grāmatām, kas tapušas kopā ar Noru Ikstenu un Māru Zālīti un kas veido lielāko uzveduma teksta masu, bet ne tikai. Tā ir apzināta teātra stratēģija. Kāpēc izgāzās Vadonis un Lācis Nacionālajā teātrī? Bez citiem svarīgiem iemesliem arī tāpēc, ka aģitēja, pamācīja, uzmācās. Cilvēki šodien, kad jebkādi lozungi kārtējo reizi miruši, alkst sarunāties.
Publiski ticis apspriests, ka zāle izrādes laikā neadekvāti uzvedas – smejas vienā laidā. Kad izrādi skatījos es, kā slims nepārtraukti zviedza tikai kāds puisis tēkreklā. Pārējie arī, protams, smaidīja un pat smējās jautrajās ainās, kādu nav mazums. Kaut vai Znotiņa-Ziedoņa-Mocarta un Viļa Daudziņa-intervētāja- Saljeri dialogs. Abiem sirmas parūkas, bet viens ir īstais, otrs neīstais. Vai Znotiņa-Daudziņa-Anda Stroda satriecošā vizuālā līdzība, kas tos liek uztvert kā Trejgalvi no Raiņa Spēlēju, dancoju. Un katra ietiepīgā pārliecība, ka zina īsto Latvijas nākotnes ceļu. Bet visbiežāk zāle sēdēja pilnīgā klusumā, ar savu koncentrēto uzmanību gluži vai sūkdama laukā no Znotiņa-Ziedoņa viņa runātos tekstus kā pašvērtību, tekstu radītāja domāšanas veidu kā pašvērtību, kurus abus aktieris pārraidīja simtprocentīgi adekvāti. Bet tieši tikpat lielā mērā cilvēkus skatuvei kā magnēts pievilka izrādei raksturīgā neatkārtojami sirsnīgā, uzticību raisošā sarunāšanās intonācija, kuru īsteno Kaspars Znotiņš kopā ar saviem partneriem. Dzīvā ēzeļmāte uz skatuves, kas gremo sienu un skatuves vidū atstāj ekskrementus, kad dzejnieka atveidotājs ar to pastaigājas, tiek pieteikta kā metafora Ziedoņa spītīgumam. Taču drīzāk viņa ir kā dabas iemiesojums, kuru nevar paredzēt, prognozēt, kura ir absolūti brīva. Tāpat kā dzejnieks. Kā viņa otrs es, iznests laukā no ķermeņa un iemiesots dzīvniekā.
Izrādi veido 49 ainas, to nosaukumus aktieri pasaka katra skata sākumā. Kompozīcija ir visai brīva – ainas droši varētu mainīt vietām, to varētu būt vairāk un arī mazāk. Ja uzvedumam būtu strikta struktūra, tas droši vien varētu novest pie kāda viena vairāk vai mazāk konkrēta kopsaucēja, secinājuma, par Ziedoni, dzīvi. Tagad var vienīgi minēt, kā būtu, ja būtu. Varbūt ietekmīgāk. Bet varbūt vienkāršojošāk. Irdenums (sauksim to tā) pārvēršas par filozofisku kategoriju, par apzīmējumu dzīvei, kura nekad nebeidzas un kurai kopsavilkumu var dot vien sholastiski. Arī veids, kā organizētas ainas, iegūst jēdzienisku nozīmi. Ar Znotiņu-Ziedoni, kurš nemainās, spēlē un spēlējas V. Daudziņš, A. Strods, E. Kļaviņa, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Inga Alsiņa, Liene Šmukste, Jana Čivžele, kuri mūsu acu priekšā nemitīgi maina sejas-lomas. Aktieri to dara neslēpdamies, kā rotaļājoties, it kā uzstātos «zilo blūžu» aģitkoncertos (tikai bez aģitācijas). Daža aina izaug līdz metaforiskam līmenim, cita paliek virtuozas parodijas vai skeča līmenī. Mainīgais aktieru kolektīvs rada priekšstatu gan par allaž mainīgo dzīvi, gan par to, ka mūsdienu jaunajai paaudzei, ko aktieri reprezentē, patīk ar Ziedoni spēlēties, viņš tiem ir vajadzīgs. Šajā viņu – dzejnieka un jauniešu – kopābūšanas aktā ir kas tik aizkustinošs. Vairs nav bail dzīvot un kļūt vecam.
Finālainā Ziedonis-Znotiņš it kā ieplūst-iekūst ikdienas ļaužu masā. Tajā, tāpat kā citi, dejo aktrises atveidota drusku dīvainā krievu sieviete, kura pelna naudu, imitējot dejošanu pie Krievu teātra. Ziedonis ir viens un kopā ar visiem – viņš dejo tāpat kā citi, kaut arī atšķirīgi, griežoties uz otru pusi. Tā nu ir mūsu īstā, šodienas, postmodernā Latvija. Un Ziedonis ir iegājis tajā. Ja tā ir (un teātrī tā ir), tad es neko optimistiskāku (līdz asarām) nespēju iedomāties. «Nav vecuma vārdu. Ir atjaunošanās lielais brīnums.» (I. Z.)