Kaspara Zariņa personālizstāde Iekšējā balss
Pēdējā laikā tapušās Kaspara Zariņa gleznas, kas apskatāmas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, ir pilnasinīgs mākslinieciskās izjūtas iemiesojums – Zariņš ir uzticīgs savam neatkārtojamajam vizuālajam rokrakstam, tomēr cilvēka izpētē gājis vēl tālāk nekā iepriekš. Manuprāt, par izstādes vadmotīvu varētu izvirzīt laiku – krāšņus, reizēm pretrunīgus un daudzslāņainus pieturas punktus cilvēciskās pieredzes plūdumā. Dažviet Zariņš mēģinājis apmānīt laiku, spēlējoties ar dažādiem sastingušiem stereotipiem, piemēram, mākslas ikonām (atsauce uz Edvarda Munka Kliedzienu gleznā Kliedziens) un sociālām lomām (gleznās Virtuālā realitāte, Narciss, Transvestīta portrets). Gleznās jaušamas teju psihoanalītiskas noskaņas – ainas ar arhetipizētiem personiskajiem dēmoniem un neloģiskas, neizskaidrojamas dzīves uzplaiksnījumiem. Neizprotamība tiek panākta ar minimāliem paņēmieniem – nelielām nobīdēm (skats no augšas, cilvēciskoti dzīvnieki, šķietami neiederīgi foni utt.), uzburot nojautu, ka «kaut kas šeit nav īsts». Jauno realitāti, ko piedāvā Zariņš, veido ekspresīvi, izteiksmīgi un apziņu satricinoši darbi, tomēr šeit netrūkst arī vieglas ironijas. Piemēram, gleznā Laika zīmes redzams kails cilvēks, kura ķermeni rotā mākslinieciski klekši – tetovējumi. Tas liek domāt par to, ka vienīgais iespējamais veids, kā māksliniekam apstādināt laiku, ir viņa darbi. Vienlaikus mazs un liels uzdevums. Un pēc tam atsākas Došanās nezināmā virzienā (viens no Zariņa gleznas nosaukumiem).
Kristapa Ģelža personālizstāde Mākslīgais miers
Par «laika elpu pakausī» liek domāt arī Kristapa Ģelža jaunākā izstāde Mākslīgais miers galerijā Māksla XO. «Mazāk ir vairāk», mākslinieks teicis izstādes pieteikumā, - sākumā tam negribas piekrist, jo lakoniskie zīmējumi, kurus raksturo melns fons un urbāni, atsvešināti, auksti pilsētas simboli – novērošanas kamera, industriālas lampas, veikals Maxima, luksofori - ir spēcīgi stāsta impulsi, tomēr neattīsta asociācijas tālāk un ved skatītāju strupceļā. Absurda un neizprotamības izjūta, kas pārņem, vērojot šīs askētiskās ainas, vedina uz pārdomām par laika cilpu – rada dejavu sajūtu; laika bedri, kas nejaušas sakritības rezultātā izveidojusies ap ļoti ikdienišķiem un saturiski plakaniem priekšmetiem. Jaunu un neierastu dimensiju šādiem tēliem piešķirt nav viegli, tomēr šķiet, ka mākslinieks nav iesprindzis – jēdzieniskās rotaļas šoreiz piekāpušās kādai universālai, mazliet traģikomiskai (zīmējumi, kuros redzama Maxima un Mākslas policija) izjūtai. Izjūtai, ka viss plūst un mainās, pat tie iebetonētie mirkļi, kurus apņēmīgi saglabājam savā atmiņu kabatiņā. Sīkumi var pārvērsties nozīmīgu sajūtu simbolos, un otrādi – svarīgi pieredzes pieturas punkti sabirzt laika putekļos. Kristaps Ģelzis reiz teicis, ka mākslas klātesamība ir jāuzbur arī ikdienā – jāprot saskatīt apkārtesošajā arvien jaunas formas un dimensijas. «Arī nevērīgi saņurcīts papīriņš mums piedāvā formu un stāstu,» viņš sacīja. Tas kārtējo reizi pierāda, ka māksla mākslai ir nepamatota uzpūtība, un ikdienas dzīves nogurdinātajiem mākslā jāmeklē nevis aizmiršanās un aizbēgšana, bet gan jāpasmeļ no tās arvien jauni līdzekļi - skatījuma veidi, kā iedvesmu turpināt savā personīgajā dzīvē.