Smilšuvīrs guvis atzinību Maskavā

Krievijas teātra balvas un festivāla Zelta maska ārpuskonkursa programmu Maska Plus, kas ilga no 3. februāra līdz 13. aprīlim, noslēdza Latvijas Nacionālās operas baleta izrāde Smilšuvīrs. Maskas Plus programma veidota, balstoties uz Zelta maskas ekspertu Krievijā, Baltijā un NVS valstīs redzētā un ieteiktā, radot daudzveidīgu laikmetīgā teātra piedāvājumu. Neatkarīgā jau informēja, ka martā Latviju šajā programmā pārstāvēja Jaunais Rīgas teātris ar Ilzes Olingeres izrādi Cēlgāzes.

Latvijas Nacionālās operas (LNO) baleta trupa Maskavā pēdējo desmit gadu laikā

viesojusies tikai vienu reizi – tas notika 2006. gadā, kad tika rādīts A. Maskata balets Bīstamie sakari un A. Adāna Korsārs. «Maskavas baleta publika ir ļoti prasīga un zinoša, tāpēc katra reize uz Krievijas galvaspilsētas skatuvēm ir īpašs izaicinājums», pirms viesizrādēm sacīja LNO galvenais baletmeistars Aivars Leimanis. Kā liecina atsauksmes, pēc E. T. A. Hofmaņa stāsta motīviem tapušo Kristiana Špuka baletu Smilšuvīrs Maskavas publika novērtējusi ļoti atzinīgi.

Pāvels Jaščenko Moskovskij Komsomoļec raksta, ka šis iestudējums izrādījies patīkams atklājums atšķirībā no 2006. gadā rādītā klasiskā Korsāra, kas «trupu rādījis ne īpaši izdevīgā gaismā». Taču šoreiz atvestais mūsdienīgais iestudējums bijis kā revanša gājiens. Anna Galaida Vedomostji atzīst, ka LNO Smilšuvīrs «iemieso tēvzemes baleta sapni – pilnmetrāžas izrādi divos cēlienos, kas iestudēta mūsdienīgā horeogrāfiskā valodā, ar klasiskās skolas dejotāju prasmēm.» Rīgas Smilšuvīrs tieši tāds arī ir, viņa secina.

Zelta maskas ārvalstu programmas vadītāja Tamāra Arapova stāsta, ka Smilšuvīru redzējusi Rīgā un toreiz abas ar Zelta maskas ģenerāldirektori Mariju Revjakinu bijušas vienprātīgas, ka šo izrādi Maskavai ir jāredz. «Skatītāju entuziasms, reakcija pēc izrādes Maskavā apliecināja, ka neesam kļūdījušās. Smilšuvīrs ir lieliska eiropiska izrāde, kur harmonisks ir viss – vizualitāte, mūzika, deja, aktiersniegums. Neesmu pašmērķīga tehniskuma piekritēja baletā, man ir būtiski aiz nevainojamās tehnikas redzēt arī pašu stāstu. Šajā izrādē visi komponenti ir pakļauti cits citam un harmonizē», viņa atzīst.

Aivars Leimanis savā dienasgrāmatā LNO mājaslapā raksta, ka Krievijas Akadēmiskajā jaunatnes teātrī ir 700 sēdvietu, bet stundu pirms izrādes zāles administratores pie katras rindas parterī pielikušas papildkrēslus. «Nenoliegšu – tas bija patīkami. Katrs, kurš strādā teātrī, zina – papildkrēsli zālē liecina par lielu publikas pieplūdumu. Skatītājos bija manāma gan Latvijā pazīstamā horeogrāfe Alla Sigalova, gan American Ballet Theater vadošais solists Deivids Hombergs, kuru nesen redzējām arī uz Rīgas operas skatuves projektā Dejas karaļi. Deivids Hombergs tuvākajās dienās Lielajā teātrī dejos baletā Žizele. Bet bija arī cits pārsteigums visiem, ieskaitot pašus maskaviešus. Publikā ieraudzījām pasaulslaveno mākslinieku Mihailu Šemjakinu. Jautājot Zelta maskas organizatoriem, kas uzaicināja Šemjakinu, saņēmu negaidītu atbildi – viņš piezvanījis pats un lūdzis iespēju apmeklēt izrādi. Šemjakina sajūsma par izrādi bija tik liela, ka viņš devās līdzi mūsu baletam uz pēcizrādes tikšanos pie Latvijas Republikas vēstnieka», stāsta LNO baleta vadītājs.

Viņa pieminētā horeogrāfe Alla Sigalova pēc izrādes daloties iespaidos par redzēto, sacīja: «Latvijas trupu zinu ļoti labi – mana acs redz katru sīkumu. Mani ļoti iepriecināja redzētais, it īpaši Aleksejs Avečkins. Viņš ir kļuvis par izcilu meistaru – katra kustība, katra nianse ir skaidra, gudra un emocionāla. Esmu redzējusi vairākus horeogrāfa Kristiana Špuka darbus. Šis ir viņa labākais. Rīgas trupa var būt lepna, ka viņu repertuārā ir tāda kaluma izrāde. Tas ir augsts līmenis, ja trupa spēj šo iestudējumu pacelt. Uz Maskavu klasiku nedrīkst vest. Jāved ir tādas izrādes!» Kritiskāku viedokli paudis mūzikas kritiķis, Krievijas Teātra darbinieku savienības galvenais eksperts Aleksejs Sadovskis. Viņš secina, ka izrādes autora veikums ir neviendabīgs. «Špuks labi pārvalda mūsdienu baleta leksiku – plastiku, pantomīmu, bet nestrādā kā horeogrāfs, drīzāk kā anturāžas meistars. Hofmaņa stāsts tiek parādīts ar blakuslīdzekļiem: zēns uz šūpuļzirdziņa, vecāki, kas noglāsta galvu utt. Rīgas baleta trupa mani pārliecināja tikai otrajā cēlienā.»

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais