Par mazo un lielo cilvēku. Kinociba

īsrecenzijas par dokumentālajām filmām Jaguāra kakts un Pasaules skaņa.

Pasaules skaņa – Latvija, 2010, dokumentālā filma

Režisori – Gints Grūbe, Dāvis Sīmanis

Operators – Andrejs Rudzāts,

Skaņu operators – Normunds Kļaviņš,

Skaņu režisors – Anrijs Krenbergs,

Producente Inese Boka- Grūbe.

Garums – 61 minūte

Jaunā režisoru Ginta Grūbes un Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma Pasaules skaņa ir skaists ceļojums dažu izcilāko mūsdienu komponistu dzīvēs, metot tiltiņu uz Latviju un mūsu lepnumu – kori Kamēr. Filma nebūtu iespējama (vismaz tāda, kādu to redzam šobrīd) bez kora vadītāja Māra Sirmā idejas ielūgt septiņpadsmit komponistus no visas pasaules piedalīties unikālā muzikālā projektā Pasaules Saules dziesmas, kurā dzirdamas kompozīcijas, kas sacerētas tieši Latvijas korim. Notvert neredzamo un vārdos nepasakāmo – tāds ir bijis filmas veidotāju uzdevums, vēršoties pie sešiem iesaistītajiem varoņiem – Gijas Kančeli no Gruzijas, Džona Tavenera no Lielbritānijas, Džona Lutera Adamsa no ASV, Ko Matsušitas no Japānas, Leonīda Desjatņikova no Krievijas un Dobrinkas Tabakovas no Bulgārijas.

Filmas ideja izaugusi no Ginta Grūbes vadītā raidījuma Vakara intervija, kurā savu radošo enerģiju mēģinājuši aprakstīt ne mazums ģeniālu komponistu. Pasaules skaņa ir režisoru interpretācija par šo procesu – ne vairāk, ne mazāk. Viņi mēģinājuši parādīt kontrastu starp komponista darba neaptveramību un maziskajām, sadzīviskajām ainām, saskatot muzikālajā talantā gan dziļas apgaismības iespēju, gan savā ziņā nolemtību. Visi komponisti tikuši filmēti viņu dzīves vietās, ļaujot skatītājam ieskatīties viņu istabas iekārtojumā, ierastajos maršrutos, kā arī sociālpolitiskajā kontekstā. Veikli savītajā dramaturģijā režisori šo ceļojumu no ārpus izvērš līdz iekšpus – parādot to gan simboliski (komponistu atbruņotība, klausoties Kamēr dziedājumā), gan tieši (viņi atceļo uz Latviju). Tādejādi filma tiek apzīmogota ar sentimentālu, bet patiesu (izsakoties režisora Dāvja Sīmaņa vārdiem) atziņu – mūzika vienmēr iet blakus, nevis paskaidro.

Jaguāra kakts – Latvija, 2010, dokumentālā filma

Režisors – Andis Mizišs

Operatori – Māris Maskalāns un Uldis Cekulis

Montāžas režisore – Jūlija Vintena

Garums – 1 st. 11 min.

Vides filmu studija ar režisoru Andi Mizišu priekšgalā parūpējusies par jaunu dokumentālo filmu, kas paver Latvijas skatītājiem neiepazītus džungļus (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē). Filma Jaguāra kakts stāsta par kristīgo misiju Rinkonu del Tigre (tulkojumā Jaguāra kakts) Bolīvijas mūža mežos, kuru 1946. gadā dibināja vienpadsmit Brazīlijas latvieši baptisti no leģendārās Palmas kolonijas. Misijas mērķis bija izvilināt no mūža mežiem Bolīvijas pēdējos nepieradinātos iezemiešus (filmā tiek lietots vārds mežoņi) – kareivīgās ajoru cilts indiāņus, lai tos kristītu un integrētu civilizētajā sabiedrībā. Tomēr šis nav stāsts par cēli noskaņotajiem, pašaizliedzīgajiem latviešiem, kuru palīdzību iezemieši pieņem pazemīgi un pateicīgi.

Jāatceras, ka režisora kontā ir atklāti šokējošā filma Tārps, kas 2005. gadā izpelnījās Lielā Kristapa balvu labākās dokumentālās filmas nominācijā. Arī šajā filmā režisors ir nesaudzīgs – tāpat kā Tārpā tiek atsegtas cilvēka zemiskākās, dzīvnieciskākās izpausmes, izvirzot jautājumu – vai varam nosodīt un moralizēt, ja cilvēks pats to neapzinās. Tiešāk (bruņurupuču plosīšana un gaļas cepšana) un netiešāk (dzīvnieki bieži vien izrādās gudrāki par iezemiešiem) cilvēciskā būtne tiek pielīdzināta tārpam, funkcionējošam ķermenim, kas spiests atzīt – mēs neesam paredzēti būt saprātīgi. Katra paša skatītāja ziņā, vai jēlie kadri ir pietiekams šķērslis, lai apslāpētu sevī drosmi ieraudzīt arī šādu cilvēcisku šķautni. Tomēr interesanti, ka neveicas arī misionāriem – filmas varoņiem, kuriem būtu jāpārstāv civilizētās, kulturālās vērtības. Kad misionāri kārtējo reizi tiek apzagti, arī viņos izlaužas kas dzīvniecisks (varbūt mežoņi ir jāiznīcina kā holokaustā, saka viens no civilizētajiem). Lūk, ar šādu dubultmorāles bultu Mizišs mēģinājis notēmēt uz mums – tiem, kuri sēž mīkstajos, siltajos kinoteātra sēdekļos.