Līdz 30. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde Mākslas optimizācija – dažādu paaudžu un žanru mākslinieku radošas refleksijas par aktuālo optimizācijas tēmu. Viltīgais vārdiņš optimizācija pēdējā laikā pieminēts tik bieži, ka dažkārt draud pārvērsties tukšā skaņā – izdevīgā buramvārdiņā, ar ko aizmālēt acis neticīgajiem. Prieks, ka pašmāju mākslinieki neļauj zaudēt modrību – viņi jaunajā izstādē spēlējas ar šo jēdzienu, ieliekot tajā arvien jaunu saturu, aicina uzlūkot pašreizējo sociālo situāciju no dažādiem skatupunktiem, kā arī piedāvā veldzēties vispārcilvēciskās vērtībās.
Mākslai, kas atsaucas uz sociālu kontekstu, jāprot ieviest gan jaunu dimensiju konkrētās problēmas uzlūkošanā, gan jārada poētiska, neviennozīmīga līnija, kas mākslas darbu atšķir, piemēram, no politiskiem manifestiem. Pašmāju izstāde Mākslas optimizācija, kurā redzami dažādu dekoratīvi lietišķās mākslas pārstāvju darbi (ļoti patīkami pārsteidz tekstilnieki un stiklinieki), ir labs piemērs tam, kā veidot kritisku, uz aktuālajiem notikumiem reaģējošu izstādi, neieslīgstot politiskos mājienos vai bezgaumīgos zemtekstos, gluži otrādi, - radot domām un idejām atvērtu telpu, kurā visi optimizācijas darbi it kā saliedējas vienotas idejas vārdā, tomēr katrs saglabā arī savu māksliniecisko vērtību.
Izstādes autori optimizācijas jēdzienu aplūkojuši galvenokārt divās nozīmēs – izvēloties biežāk minēto pielietojumu – samazināt tā, lai iegūtu pēc iespējas efektīvāku rezultātu, un optimālo iedomājoties kā visizdevīgāko, vispiemērotāko, vislabāko (bez negatīvas nokrāsas). Interesanti, ka tikai dažos darbos iekodēta pašu mākslinieku sāpe un sauciens pēc palīdzības – tēlniece Elīna Titāne savā akmens skulptūrā Pēc lietus savieno abas nozīmes, uzlūkojot mākslu kā labāko un piemērotāko konkrētā brīža izpausmi, ko nav iespējams un nedrīkst optimizēt. Savukārt stikla mākslinieces Solvitas Bružes pārspīlēti lielās rotas ... un tālāk... vēsta: «mākslas darbs nav diferencējams, tas eksistē ekstrēmi.» Šajos darbos māksla tiek pacelta augstāk par ikdienas sfēru, mēģinot to pasargāt no ekonomiskām peripetijām – nostāja ir saprotama, taču trūkst pārsteiguma. Simpātiskāka šķiet, piemēram, mākslinieces Ivetas Vecenānes pieeja – lai saglabātu optimismu, ir svarīgi, lai māksla cilvēkam ikdienā būtu pieejama visapkārt. Viņas krāšņi apgleznotais galds Ikdienas tronis lieliski apliecina ikdienas skaistumu. Līdzīgu ideju demonstrē stikla māksliniece Marta Ģibiete gaismas objektā Kaktuss aug logā, līksmi un mazliet ironiski izsaucoties – mākslai ir jābūt lietojamai!
Daudziem optimizācijas tēma bijis kā atspēriena punkts, lai domātu par krīzes situāciju kopumā. Piemēram, grafiķes–dizaineres Ērikas Mālderes asprātīgi veidotā avīžlampa atgādina, ka «tikai ievainotās gliemežnīcas veidoja pērles» - proti, krīze dod perspektīvu jaunām idejām. Uz skatījuma maiņu aicina arī citi mākslinieki – stikla māksliniece Agnese Rimša darbā Projekts xyz telpā aicina distancēties un ieslēgt visaptverošu vērojumu, Ilzes Ražinskas objekts Klusums – mute, kas ieslēgta stikla burkā – atgādina, ka risinājums radīsies tikai klusumā, savukārt Pētera Sidara darbs XXX patlaban tik nepieciešamo skatījumu maiņu demonstrē pastarpināti, bet iedarbīgi – tikai atkāpjoties var pamanīt, ka iespaidīgs objekts ir veidots no fotofilmiņām un satur vairākus desmitus sīku stāstiņu. Izstādē netrūkst arī konkrētāku ieteikumu un recepšu, kā izdzīvot saspringtajā laikā. Keramiķe Inese Līne Izdzīvotājus iztēlojas kā darbīgus cilvēkus, kuri spēj radīt, bet mākslinieks Kārlis Ādminis darbā Atdzīvināšana iesaka nevis optimizēt, bet iekonservēt, lai labākos laikos idejas varētu atdzīvināt. Savukārt Andas Poikānes objektā Latvijas ceļš izlaužas rūgts secinājums – ar šādiem galvu reibinošiem amerikāņu kalniņiem brīvvalstī ir jārēķinās, neko darīt.
Citi mākslinieki aicinājuši atcerēties pārlaicīgas vērtības – tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere radījusi spilgtu mikrokosmosu, kurā optimizācija ir tikai viena no nebeidzamā procesa sastāvdaļām, māksliniece Ilze Dūdiņa jutekliskajā stikla objektā No rītiem līdz rietiem līdz rītiem atgādina, ka uz cilvēku attiecībām optimizācija neattiecas, arī Bārbala Gulbe darbā Viens jeb veltījums Andrejam Tarkovskim secina – skaistums mums apkārt ir viens un nemainīgs.
Prieks, ka mākslinieki spējuši krīzi uztvert arī kā iedvesmu savam darbam un jaunu virzienu apgūšanai. Tāpat kā fotogrāfe Agnese Zeltiņa jaunākajā izstādē Sīktēli, kas šobrīd skatāma galerijā Istaba, arī māksliniece Maruta Raude uzskata, ka krīze izaicina mākslinieku būt lakoniskam, iedziļināties niansēs un detaļās – tieši tālab tapis viņas Lielais kauss, kurā izgleznota visa dzīve.
Krīze ir radījusi mulsinošu un biedējošu troksni sabiedrībā, taču šī izstāde ir lieliska iespēja ieklausīties gudrā un mērķtiecīgā daudzbalsībā, kurā katrs mozaīkas gabaliņš aicina ikdienā paraudzīties bez aizspriedumu brillēm.