Krievijas teātra festivāla Zelta maska ārpuskonkursa programmā Maska Plus viesojās Jaunais Rīgas teātris (JRT), Maskavas Meierholda centrā divus vakarus rādot Ilzes Olingeres izrādi Cēlgāzes. Lai uzzinātu, kā Maskavas publika uzņēmusi šo iestudējumu, Neatkarīgā ielūkojās Krievijas mediju atsauksmēs.
Olga Jegošina Novije izvestija publicēto recenziju sāk ar informāciju par to, ka Adama Rappa luga pirmo reizi Maskavā tika iestudēta pirms astoņiem gadiem – ar Maskavas Dailes teātra (MDT) sestās studijas audzēkņiem to veica režisora Kama Ginkas skolnieks, amerikānis Roberts Olingers. Tālāk recenzente ziņo, ka JRT Rappa lugu iestudējusi viņa kursabiedre un sieva Ilze Rudzīte-Olingere, radoši ņemot vērā vīra pieredzi. «Viņa aizvākusi humoru, visus teatrālos pribambasus, visus mājienus uz nosacītību un līdzībām, iestudējot izrādi JRT raksturīgajā naturālistiskajā garā.» Autore secina, ka «Andris Keišs, Edgars Samītis, Gatis Gāga, Ivars Krasts un Varis Piņķis uz skatuves eksistē ļoti pārliecinoši: guļ, gremo, pārģērbjas, čurā, purkšķina un blenž tukšā televizora ekrānā. Viņus vērot ir tikpat aizraujoši kā pērtiķus būrī – tik līdzīgi tie cilvēkiem.» Daļa skatītāju no zāles uz neatgriešanos izgājusi 20 minūtes pēc izrādes sākuma, daļa smējusies par jebko, kas esot zoodārza apmeklētājos bieži novērots fenomens, bet kāda žēlsirdīga sieviete vienubrīd skaļi izsaukusies – kas gan ar cilvēkiem notiekot! Autore mierina šo sievieti – Rappa luga, tāpat kā daudzas citas tai līdzīgās, diezin vai vēsta par cilvēkiem, bet drīzāk – par cilvēkveidīgo pārstāvjiem.
Aļona Karasja no Rossijskaja Gazeta ziņo, ka Ilze Rudzīte iespēju strādāt ar patlaban labāko Latvijas teātra aktieru trupu izmantojusi teicami. «Radot galēja naturālisma iespaidu, viņa un aktieri veic radikālu žestu – liek publikai reizē ar viņu dīvānos gulošajiem varoņiem iegrimt narkotiski sapņainā transā. [..] Daļa publikas, to neizturot, skaļi atstāj zāli, lai palikušie turpinātu nīkt, smieties un šausmināties par to, kā dzīvo mūsdienu cilvēks, ja viņš negrib būt daļa no bezjēdzīgās mediju telpas, kurā viņš tiek vilkts iekšā.»
Viena aculiecinieka, kā var spriest, teātra aprindām piederīgā, ieraksts Livejournal vēsta, ka otrā izrāde bijusi labāka par pirmo, aktieriem vajadzējis pierast pie jaunās telpas un arī publika otrajā dienā bijusi daudz krutāka – laikam mazāk bijis sponsoru un mērijas pārstāvju. Anonīmais vērtētājs atklāj arī kādu interesantu detaļu no aizkulisēm, stāstot, kā izrādes scenogrāfs Kristians Brekte pirms mēģinājuma sēdējis un skatījies uz tikko iekārtoto skatuvi – ar Makdonalda kastītēm, vecām kedām un plastikāta niekiem piepildīto istabu –, tad atkorķējis alus pudeli un vāciņu uzmetis tieši uz skatuves – tas bijis pēdējais štrihs visai šmucīgajā telpā.
Savukārt pastāvīgais teātra aprakstnieks ar segvārdu Arlekīns secina, ka JRT aktieri, strādājot savā atpazīstamajā, asajā manierē, tai pat laikā atgādina agrīnā MDT estētiku – «Hermaņa izrādēs Klusuma skaņas vai Soņā, tāpat Rudzītes izrādē sadzīves apstākļi radīti gluži kā pēc Staņislavska, ar trokšņiem aiz sienas un televizora mirgošanu, kurš pagriezts ar ekrānu prom no skatītājiem».