Džilindžera JāDostojevskis

 

Ja es nezinātu, kurš Liepājas teātrī iestudējis krievu mūsdienu rakstnieka Germana Grekova lugu Hanana, nekādā gadījumā neticētu, ka tas ir Džilindžers – tik ļoti uzvedums atšķiras no visa, ko režisors pēdējos gados iestudējis Dailes teātrī, kur viņa produkcija kļuvusi līdzīga izēstu konfekšu spožiem papīriņiem. Tik precīzs un mērķtiecīgs ir jaunā uzveduma naturālistiskais stils, tik dziļa dzīves šausminošo slāņu pazīšana, tik maiga līdzjūtība pret «pazemotajiem un apvainotajiem», lietojot Fjodora Dostojevska formulu. Režisors paplašinājis lugas garīgo mērogu, raisot asociācijas ar Dostojevski. Savas karjeras rītā Džilindžers iestudēja izrādi Trīs māsas. NeČehovs – pēc analoģijas šo uzvedumu var pārkrustīt: Hanana. JāDostojevskis.

Reiz bijušā spožumā atplaukusi režisora sadarbība ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kuriem, tāpat kā aktieriem, liels nopelns izrādes vienotā stila radīšanā. Trūcīgās lauku istabas-virtuves sienas ir nomācoši pelēkas, gāzes plītij netīrumu straumītēm notecējuši sāni, šaurā gultiņa ar ieplīsuša finiera galiem pārklāta nenosakāmas izcelsmes lupatām, bet vienīgajam greznuma priekšmetam televizoram būs ne mazāk par trīsdesmit, jo attēla krāsas ir galēji izbalējušas. Uz plīts tiek vairakkārt cepta gaļa un kartupeļi, uzmetot pannu galdā: zālē plūst ēdiena smarža. Aktieru sadzīviskā rosīšanās atgādina teātra ļaudīm labi pazīstamo Anatolija Vasiļjeva 70. gadu skatuves naturālismu, ar kuru tika renovēts padomju teātra izkāmējušais reālisms. Latviešu teātrī A.Vasiļjeva pēdās līdz šim viskonsekventāk minuši Oļģerts Kroders (Ko tur liegties, nav vērts, Aija) un Gaļina Poliščuka (Stikla zvērnīca).

Pēc tam, kad pie dzīves nomāktās Ausmas ieradies viņas bijušais mīļākais Kārlis Pētersons, uz sienā iedzītas naglas parādās maza naiva glezniņa, kādu var nopirkt par Ls. 1,50 gadatirgū no mākslas haltūristiem, bet uz vaskadrānas pārklātā galda skatuves centrā kautri dižojas vientuļa narcise. Ir vienalga, vai šo nožēlojamo rotu gādājusi Ausma vai Kārlis – galvenais ir tas, ka šo cilvēku dzīvē notikusi pārmaiņa, iespīdējis saules stars. Precīzo detaļu valoda ir tik aizkustinoša, ka burtiski iedur sirdī. Īstenībā jau tāda divdomīga «glezniņa pie sienas» ir arī Leona Leščinska atveidotais Pētersons – vīrietis ieradies pie savas kādreizējās glābiņu meklēt: strauji progresē aklums un vienam ir grūti. Kārļa aristokrātiskais stāvs, inteliģentās reakcijas, pilsētnieciskais apģērbs tik ļoti kontrastē ar vides postu, kura dziļumu viņš sākotnēji pat nespēj aptvert, ka to pasvītro vēl vairāk. Otrajā cēlienā, kad Kārlis iedzīvojies, viņa apģērbs ir nosmulēts, gaita pauž dziļu iestrēgšanu bezcerībā.

Ar Kārli saistās arī visvairāk traģikomisku brīžu, kad viņš, līdz nāvei pārbiedēts, meklē pielāgošanās formas dīvainajiem apstākļiem, kurus rada Ausmas dēls Jurčiks, īpašs puisis ar īpašām vajadzībām – kad lasa Nabokovu un Šekspīru, netrako. Egons Dombrovskis radījis kārtējo meistardarbu – klīniski precīzas ir Jurčika lēkmes, kas parasti sākas, kad rīklē ieliets puslitrs degvīna. Asarainas runas gaudulīgā tonī, nemitīga uzmācīgo domu atkārtošana, agresijas uzplūdi un tekoša siekala. Aktieris un režisors radījuši kolosāli precīzu atmosfēru: Jurčiks atgādina cilvēku-granātu, nemitīgi ir sajūta, ka tūlīt notiks sprādziens. Saspringums atlaižas tikai skandālu kulminācijās, lai, iestājoties klusumam pēc vētras, sāktu briest atkal. Tad, lūk, reiz slaidais Kārlis, bēgdams no trakojošā Jurčika, patveras aizkrāsnē, bet vajātājs ar sitienam paceltu ķebli iesprūst, jo sprauga ir ļoti šaura. Briesmīgi, bet ļoti smieklīgi arī.

Katrs slimā jaunekļa terorizētais tuvinieks atrod savu piemērošanās-izdzīvošanas formu. Ineses Kučinskas pensionāre Ausma, flaneļa halātā un lakatu ap galvu, runā vienmuļā balsī, viņai ir bāla seja un izdzisis skatiens, un viņa nemitīgi kaut ko dara ierastām automātiskām kustībām. Sākotnēji šķita, ka aktrise nedaudz pārspīlē Ausmas vecumu un vienaldzību pret sevi, bet vēlāk aptvēru – tā ir maska, ko šī sieviete izstrādājusi, lai paglābtos. Citu masku uzlicis Ausmas vīrs – Kaspara Goda atveidotais Harijs. Viņš allaž klusē, šķiet, ir pilnīgi kurls, jo Jurčiks reiz ar pudeli iegāzis tam pa galvu. Īstenībā Harijs dzird visu, ko vēlas, un nedzird to, ko negrib. Kad Ausma viņu izmet no gultas, lai blakus sev apguldītu Kārli, Harijs, iekārtojies matracī uz grīdas, tumsā skaidri un skaļi pasaka: «Kārli, neaiztiec Ausmu!» Kauns un sāpes ir redzēt, kā dzīves pazemotā Ausma pazemo par sevi vēl vājāko vīru. Bet gluži neizturami ir redzēt, kā Edgara Pujāta brašais vakardienas cietumnieks Roberts, Ausmas vecākais dēls, sadzēries grasās nošaut garīgi slimo brāli, kas glābiņu meklē, apķeroties mātei ap kāju. Kad Kārlis maigi apskauj Robertu un nosēdina atpakaļ pie galda, tikai pēc brīža saproti, ka viņš puisi nodūris. Pārņem atvieglojuma un pat gandarījuma sajūta. Tik milzīga bijusi sakāpinātā bezspēcība pirms tam. Līdzīgas sajūtas rodas ainā, kur Ausma draud uzbrukt kaimiņienei – Ineses Jurjānes intrigantei Astrīdai ar dakšiņu – lai izbeigtu tās teroru. Kārlis samaksā tikpat smagi kā Raskoļņikovs – viņš drīz vien slimības gultā klusi izdziest. Neticami, bet slepkavības brīdī es izjutu gandarījumu, nevis bailes no grēka vai protestu, ka notiek kas nepieļaujams. Uzzināt šo jauno patiesību par sevi bija ļoti pārsteidzoši, pat mulsinoši.

Finālā Ausma klāj spodri baltu galdautu, izvieto uz tā cienastu, maigi klausās Jurčika dīvaini apskaidrotajās runās par Dievu. Kaut arī pāris teikumu slimā jaunekļa monologā man liekas pārāk izskaistināti, ainai ritot, aug satraukums. Vai nu Ausma atvadās no dzīves, vai notiekošais jau ir reālā sižeta turpinājums ireālajā pasaulē, kur viņi abi, māte un dēls, ir laimīgi un atbrīvojušies – no slimības, varmācības, bailēm un dzīvības. Jo laime iespējama tikai tā. Un tikai – te. Šādu iespaidu pastiprina siltā, it kā sabiezinātā dzeltenā gaisma, kas raisa asociācijas ar Svētā vakarēdiena sižetiem vecmeistaru gleznās.

Viens no retiem gadījumiem, kad teātrī pilnībā attaisnojusies lugas lokalizācija. Apskaužami tie, kuri pārliecināti: Latvijā nekas tāds nenotiek un režisors pašmērķīgi rakņājas «krievu netīrumos». Es diemžēl pie šiem laimīgajiem nepiederu.

 

Rīgas namu pārvaldnieks