Izstāžu ciba
Sandras Norbinas personālizstāde Un dzīve palika aiz borta galerijā Supernova apskatāma līdz 12.martam.
Galerija Supernova jau kopš pastāvēšanas sākuma pozicionējusies kā svaigu un konceptuālu projektu popularizētāju, neaizmirstot darbu kvalitāti un starptautisku atzītu autoru piesaistīšanu. Galerijas veidotājas neatkāpjas no savas mākslas izpratnes un gaumes, paplašinot galerijas jēdzienu mūsdienīgā rietumu prakses virzienā, proti, tā ir ne tikai vieta, kur nopirkt gleznas, bet arī gūt ieskatu nenoslēgtās performancēs un citās mākslas norisēs, kas saistās ar sabiedrības aktualitātēm un neierastu domas pavediena aizsākšanu. Supernova ir viena no nedaudzajām mākslas mītnēm Rīgā, kas orientējas uz procesu, nevis galarezultātu, tādejādi skatītājus uztverot kā līdzvērtīgus sarunu biedrus, ne tikai maciņu turētājus. Savdabīgs precedents Rīgā ir arī zviedru izcelsmes Norvēģijā dzīvojošās mākslinieces Sandras Norbinas personālizstāde, kurā teju visu galerijas telpu aizņem milzīga piepūšama glābšanas laiva, kas apgrūtina skatītāju iekļūšanu un pārvietošanos izstādē. Autores vārds un izstādes nosaukums eleganti uzspiests uz mājas ārsienas, tādejādi parādot, ka iekļūšana izstādē nav obligāta. Lai arī pirmajā mirklī Norbinas instalācija izskatās pēc ātras, banālas provokācijas, iedziļinoties šajā pasākumā, atklājas, ka objekts nostrādā vairākos līmeņos. Instalācijas vērienīgums nodrošina skatītājam neierastu skatpunktu, rosinot apšaubīt mākslas darba autoritāti un skatītāju kā tās patērētāju. Līdztekus Norbinas instalācija rosina domāt par visaptverošo glābšanas laivas ideju, kas saistībā ar vispasaules ekonomisko krīzi jau labu laiku tiek potēta publiskajā telpā. Un visbeidzot dzīvā laiva (pateicoties gaisa pumpim pievienotajam taimerim, instalācija lēni ieelpo un izelpo) mudina iegrimt gluži personīgās un eksistenciālas pārdomās – proti, vai izvēlētais saturs, ar ko identificējam savu dzīvi, dažkārt nesāk dzīvot pats savu dzīvi un nomākt to, ko saucam par izvēli būt pašam.
Ineses Kalniņas izstāde Brīvās robežas. Vīriešu akti un Jeļenas Glazovas izstāde Sievietes identifikācija Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāmas līdz 8.martam.
Interesants diskusijas pieteikums vērojams Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kur nesen atvērtas divas jauno fotogrāfu izstādes. Jeļenas Glazovas foto sērijā Sievietes identifikācija attēlotas vienas un tās pašas sievietes, kuras dažādos laikos ikdienišķos apstākļos tikušas nostatītas pret foto kameru. Tomēr fotogrāfes mērķis nav bijis tvert laika atstātās atšķirības, bet gan tiekties uz maksimālu bezpersoniskumu un nesamākslotību, radot ilūziju par objektīvas informācijas iespējamību. Šis apgrieztais efekts uz skatītāju iedarbojas ļoti trāpīgi, rosinot domāt par sievišķības jēdzienu un tā robežām. Ja jums šķiet, ka sievišķības stereotipu tēma mākslā ir izsmelta, atnāciet uz šo izstādi un atklājiet, ka par intīmo ļoti iedarbīgi var runāt tieši caur atsvešinātu skatījumu.
Savukārt Ineses Kalniņas Brīvās robežas. Vīriešu akti sašūpo aktu fotogrāfijas tradīciju Latvijā, pievēršot uzmanību kailam vīrieša, nevis sievietes ķermenim. Skatoties fotogrāfijas un vērojot vīriešu ķermeņus dažādās vidēs – brīvā dabā starp kokiem, neapdzīvotu ēku mūriem vai kāpņu telpā, grūti apjaust gan modeļu, gan pašas fotogrāfes iespējamo biklumu un stīvumu attēla tapšanas brīdī. To vietā manāma atbrīvotība un dabiskums, ko nenomāc pat kompozīciju pārdomātais risinājums. Interesanti, ka autore nav izgājusi ārpus sieviešu aktu fotogrāfijas tradīcijām, savus modeļus attēlojot klasiskā mākslas fotogrāfijas estētikā. Fotogrāfe pievērš uzmanību tam, ka vīrieša ķermenis nav bijis šādu fotogrāfiju objekts, vismaz Latvijā ne, un tādejādi ļauj mums izdarīt secinājumus par valdošajiem dzimumu priekšstatiem pašmāju sabiedrībā, tomēr, manuprāt, autores koncepcijā pietrūkst domas asuma – negaidīta risinājuma, kurā vīrietis tiktu uzlūkots ne tikai kā mākslas objekts, bet vispārīga pretrunīga kategorija.