Jau piekto gadu plašākai publikai tiek piedāvāta Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes studentu diplomprojektu skate. Šogad jauno arhitektu izstādi ar nosaukumu Ražena raža līdz 28. februārim var aplūkot Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Paradoksāli, bet arhitektūra, iespējams, ir viena personīgākajām mākslām – gan labā, gan sliktā nozīmē. Šādas pārdomas pārņēma, vērojot 2010. gada arhitektūras absolventu izstādi. Pavisam tajā pārstāvēti 43 jauno arhitektu projekti – gan esošo objektu rekonstrukcijas, gan nomaļu attīstības risinājumi, gan utopiskāki un plašāki teritoriju uzlabošanas pieteikumi. Interesanti, ka šie studenti mācības uzsāka celtniecības buma laikā, bet pabeidza pašā krīzes karstumā, kad šai profesijai piederīgajiem jābūt pacietīgiem un jāprot izgrozīties - lai izdzīvotu, jāraugās arī citu jomu virzienā. Iespējams, nedrošība par nākotni šoreiz nostrādājusi viņu labā, jo daudzi piedāvātie projekti šķiet svaigi un necerēti drosmīgi. Priecē darbi, kuros autori izkāpuši ārpus profesijas tehniskās noteiktības, un pievērsušies arī sociālantropoloģiskiem, ekoloģiskiem un pat ļoti subjektīviem aspektiem. Piemēram, Dina Sotņikova projektā par Rīgas Centrāltirgus atklāto laukumu attīstību raksta: «Rīgas Centrāltirgus, neskatoties uz savu unikalitāti, kopsakarībā ar pilsētbūvnieciski komplicēto situāciju, sociāli un ekonomiski nesakārtoto raksturu, no 30. gadu modernākā un lielākā tirgus Eiropā, kļuvis par telpiski un sociāli degradētu vidi. Darba gaitā šīs tēmas aktualitāte no personiskas kļuva par publisku.» Nevar noliegt, ka sabiedrības attieksme un negatīvie stāsti šo savdabīgo vidi ar unikālajiem cepelīnu angāriem no iedvesmojošas vietas pārvērtusi nemīlamā teritorijā. Tāpēc jāpiekrīt jaunajam arhitektam Rihardam Vietriņam, kurš izstādē piedāvājis Cigoriņu fabrikas rekonstrukcijas variantu: «Pasaulē nav atrodama arhitektūra. Ir tikai vietas un notikumi. Un notikums eksistē vietā, tāpat vieta eksistē notikumā. Telpa ir iespējamo notikumu robežas.» Citiem vārdiem - aiz mājas vienmēr stāv cilvēks.
Dziļi personīgu un diezgan pārsteidzošu projektu risinājis Gundars Vērpe. Viņa Akmens laikmeta izjūtu muzejs «iecerēts kā vienots veselums ar dabu, nevis ēka, kurā var atrast eksponātus. Svarīgs ir kopiespaids, izjūtas, kuras ļautu kaut nedaudz pietuvoties akmens laikmeta dzīvesveidam.» Pārdomātais zemesskrāpis ap sevi vieš harmoniju un dabiskumu. Neparasti rakursi un civilizācijas neskarta noskaņa – garantēta. Cilvēciskajam aspektam lielu nozīmi piešķīrusi arī Madara Eisaka projektā Ķīpsalas arhipelāga kopiena Rīgā. Tajā iecerēts izveidot tiltu starp Ķīpsalas teritorijas mazattīstīto Ziemeļu daļu un Andrejsalu. Madara uzsvērusi, ka tādejādi nostiprināsies sena kopiena, kura kopā ar saplūdušajām teritorijām radīs daudzpusīgu un spēcīgu iedzīvotāju spektru.
Daži izstādes darbi uzlūkojami kā mazliet ironiska atbildes reakcija uz sabiedrībā izskanējušām aktualitātēm. Piemēram, Ilva Cimermane piedāvā Zundas Dienvidu teritorijas attīstības vīziju, atsaucoties uz Rīgas mēra Nila Ušakova interviju žurnālam Rīgas Laiks, kurā viņš atzinis, ka šis rajons viņam nav tīkams. Savukārt Miks Zaķis ķēries pie Zaķusalas nosargāšanas. Viņaprāt, Zaķusalas Ziemeļu daļā vajadzētu izbūvēt veloserpentīnu, kas iekļausies Rīgas kopējā veloceliņu tīklā. Šis zaļais izaicinājums stājas pretī daudzkārt piesauktajai «Zaķusalas Lasvegasas» izveidošanai teritorijas Dienvidu daļā. Jauno arhitektu uzmanību piesaistījušas arī sociāli nozīmīgas tēmas. Izstādē var iepazīties ar priekšlikumiem Gatartas pansionāta un sociālo mājokļu kvartāla Gulbenē attīstībai un bērnudārza projektu Ķemeros.
Kopumā izstādē vērojama aizraušanās ar marginālu vidi, aizmirstiem objektiem vai teritorijām. Piedāvājumi atdzīvināt Matīsa tirgus, Jaunliepājas, Neibādes ostas un citas teritorijas, kas, runājot jauno arhitektu vārdiem «joprojām netiek izmantotas atbilstoši potenciālam», ir interesanti, tomēr liek domāt par zināmu norobežošanos. Izstādē maz pārstāvēti gaumīgi, pārdomāti urbāni risinājumi, kas, iepludināti pilsētvidē, izceltos ar nemanāmām, bet būtiskām niansēm. Šeit jāuzteic Baibas Tračumas Vabaduses laukuma un koncertzāles projekts Igaunijā. Man pašai tuvs un aizkustinošs šķita Undas Verbickas piedāvātais Piejūras dabas parka projekts Mangaļsalā. Kā jau sacīju, arhitektūra ir personīga māksla – gan labā, gan sliktā nozīmē.