Februāra sākumā pirmizrādi piedzīvoja jaunā radošās apvienības Nomadi objektu izrāde Vasaras sala. Aizkustinošo stāstu par ģimeni, kas mīt vasaras mājā, skatītājiem sarūpējuši Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Juta Vanaga un Kristīne Vītola. Tas radīts, iedvesmojoties no somu rakstnieces Tūves Jansones Vasaras grāmatas.
Objektu teātris Latvijā vēl nav iekarojis lielu popularitāti. Savulaik dauzonīgie umka.lv puiši, vēloties atkāpties no ierastajiem leļļu teātra standartiem – gan formas, gan tēmas ziņā, izraisīja mazu revolūciju. Viņu Stāsts par Danielu Reju, kas bija paķerts no pašu asociācijām un pietuvināts jaunu cilvēku pasaules redzējumam, kļuva par absolūto hītu ne tikai jauno un dumpīgo aprindās, bet arī plašākai auditorijai, kas bija izslāpusi pēc neierastas teātra valodas vai vienkārši – laba humora. Kopš tā laika pagājuši jau pieci gadi, tomēr vērā ņemamus konkurentus umkai Latvijas teātra vidē joprojām neatrast. Par viņu konkurentiem nevarētu nosaukt arī radošo apvienību Nomadi. Klejotāju cilts nosaukuma nēsātāji, kuru centrā rosās režisori un vienkārši radoši cilvēki - Mārtiņš Eihe un Krista Burāne, darbojas dažādos žanros – kino, teātra, fotogrāfijas un citās mākslās. Abi Nomadu varoņi daudzkārt uzsvēruši, ka viņiem mākslas darba tēma vienmēr prevalē pār formu, kas tiek pieskaņota stāstam. Turklāt nevar nepamanīt, ka autori ir personīgi ieinteresēti šajos stāstos. Tāpēc Nomadu veikumā gandrīz vienmēr izdodas novērot patiesības un nesamākslotības dzirksti.
Objektu teātrim Nomadi pirmo un līdz Vasaras salai arī vienīgo reizi pievērsās pirms diviem gadiem. Toreiz viņus iedvesmoja bērnu literatūras klasika - Ēriha Kestnera stāsts par īsāko cilvēkbērnu pasaulē – Mazais cilvēks. Izrāde, lai arī pretrunīgi vērtēta, nenoliedzami ienesa jaunas vēsmas Latvijas teātra ainā. Atšķirībā no umkas, kas joprojām veiksmīgi balansē uz nepieklājīgi melna humora, ierasto vērtību apsmaidīšanas un savu uzskatu sludināšanas asmens, Nomadi itin nemaz nevēlas lekties, gluži otrādi – viņi objektos iekustina gaišus un skumjus stāstus, kas vairāk prieku rada tieši mazākajos skatītājos. Nomadi neriskē spēlēties ar zemtekstiem, kas varētu mulsināt viņu objektu izrāžu galveno mērķauditoriju – bērnus.
Par jaunākās izrādes centrālo motīvu izvēlēts Tūves Jansones brīnišķīgās Vasaras grāmatas stāsts – par traku, drosmīgu vecmāmiņu, allaž aizņemto tēti un mazo, zinātkāro bērniņu, kuri pavada vasaru lauku mājā. Nomadu stāsts izdevies ļoti vienkāršs un aizkustinošs – par atklājuma prieku, mazajām cilvēciskajām vājībām un pārejošo, saldsērīgo vasaras gaisotni. Tūves Jansones grāmatā atrodamos zemūdens akmeņus izrādes veidotāji šoreiz nav kustinājuši. Tomēr viņi veikli izsprukuši no banalitātēm, notikumiem piešķirot «vienu daļu gaidu, divas daļas pavasara grūtsirdības, un pārējā daļā – gaviles» (no Tūves Jansones stāsta Pavasara dziesma), arī smeldzi un gaišu ironiju.
Skatuves funkciju izrādē pilda liela, senlaicīga gulta, vecmāmiņas lomā iejuties raibs spilvens ar mirdzošām pogām acu vietā, mazulis ir adīta cepure ar pušķi, bet tētis – īsts mākslas darbs – sastāv no zvejas tīkla korķa un svītraina halāta. Izrādes bagātīgā scenogrāfija ir elpu aizraujoša – dažādi bēniņos un jūras krastā (atbilstoši Jansones stāsta tematikai!) atrasti štruntiņi, kas savu sākotnējo pielietojumu mainījuši līdz nepazīšanai. Piemēram, olu kaste, kurā paslēpta tenisa bumbiņa izrādē spēlē pērļu austeri. Tas rosina gan mazo, gan lielo skatītāju fantāziju, liekot domāt par visu skaisto, kam ikdienā paejam garām.
Aktrise Juta Vanaga, kura iekustina visus izrādes tēlus, brīžiem netiek galā ar grūto uzdevumu. Diemžēl skatītājam ne reizi vien jānoraugās, kā talantīgā meitene klupdama krizdama apkalpo stāsta varoņus, un šajos mirkļos līdzpārdzīvojums izslēdzas. Pieķeru sevi pie domas - izrādei uzņemts pārāk ātrs temps vai arī aktrises palīgs aizgulējies un tagad viņa spiesta saglābt situāciju.
Tomēr, kad izrādes beigās lielais ventilators aizpūš papīra laiviņu ar ģimenīti uz otru krastu, kur viņus gaida draugi, iededzas mazas lampiņas un izgaismojas tējas krūzītes, aizkustinājuma mērs ir pilns – gribas pateikties Nomadiem par to, ka viņi tieši un nekautrējoties gan jaunajai paaudzei, kas, iespējams, to nav iepazinusi, gan mums, kas to piemiruši, uzdrīkstējušies uzburt skaistu, ķengu un nenovīdības neskartu dzīvi, kurā nav jāseko striktiem ideāliem, jo sirds runā pati.