Nav nekā jauna šajā pasaulē, gribas kārtējo reizi izsaukties, skatoties Kārļa Auškāpa jaunāko izrādi Gaisa grābekļi Dailes teātrī. 20. gadsimta 30. gadu pasaules ekonomiskā krīzes aina līdzinās tam, kas notika Latvijā 90. gadu sākumā un šodien. Par to arī šī saruna ar Kārli Auškāpu – par laiku, kas griežas riņķa līnijā, par teātri pārmaiņu laikā.
– Jūs zināt, ko nozīmē vadīt teātri ekonomiski sarežģītā laikā – bijāt Dailes teātra galvenā režisora postenī no 1987. līdz 2002. gadam, trīs gadus arī direktors. Salīdzinot pēcatmodas laiku un šodienu – kopīgais, atšķirīgais?
– Šis laiks ir pilnīgi citāds. Tas bija pilnīgi nebijis laiks – bišķi glorificēts attiecībā uz barikādēm, bet aizmirsts, ka mēs pārgājām no vienas sociālekonomiskās formācijas citā, kas vēsturē notiek stipri reti. To var saukt par revolūcijas, pārmaiņu, pārbūves laiku vai reformācijas posmu. Ir pilnīgi cita visa sabiedriskā esamība, vērtību sistēma, attiecības sabiedrībā. Sākās līgumi teātros – kaut kas nebijis, sākās kapitālisms. Tika un droši vien joprojām tiek izietas kapitālisma plēsonīgās fāzes. Tā ir pilnīgi cita saimniekošana, domāšana. Cilvēkiem bija ļoti neierasti strādāt intensīvāk nekā iepriekš. Kā Ēvalds Valters kādreiz teica par to laiku – valsts izliekas, ka viņi mums maksā un mēs izliekamies, ka strādājām. Zaga riņķī apkārt, bezatbildība bija liela, bet teātrī tas varbūt bija citādāk. Ja nāci uz skatuves, tur bija jāstrādā, lai tiktu pie rezultāta.
Šī pāreja no vienas formācijas otrā, tas ir tas laiks, kas attiecas uz teātra vadīšanu. Nepietiekami novērtēts, apjēgts interesantuma ziņā, tanī, kas mainījās, īpaši domāšanā. Un šis laiks vēl nav beidzies. Tās paaudzes, kas dzīvoja tur – mēs vēl neesam brīvi. Ja palasa disidenta Česlava Miloša Sagūstīto prātu, kur viņš dod pamatarhetipus, kā tika savažoti prāti padomijā, kā šī sistēma cilvēku darīja nebrīvu...
Tagad ir ļoti daudz nebrīvības, bet šī ir pilnīgi cita nebrīvība. Cita cenzūra, citi noteikumi, cita domāšana.
– Cik nebrīvs vai brīvs jūtaties tagad gan kā pilsonis, gan režisors?
– Tās ir manas problēmas un mana iekšējā savažotība. Bez šaubām, varam novelt ļoti daudz uz sistēmas spaidiem. Tie, kas saka – sistēma vainīga, var arī blefot, jo, galu galā, tu varēji būt savā ziņā brīvs, tikai tad mācījies melot, trikus un gājienus, kā apiet, izlikties. Dubultmorāle vai spēle ne pie kā laba neved. Varbūt tā trenē. Katram pašam, izejot no viņa bērnības, iekšējām problēmām, ir sava nebrīvība, katram laikam ir savs spaids, sava cenzūra. Saliekot kopā, mēs dabūtu ārkārtīgi interesantu kaleidoskopu, un nekad nevarētu teikt – ahā, tas ir padomijas produkts, tas – pirmo neatkarības gadu produkts. Bez šaubām, zīmīgi tipi varbūt atrastos, bet tas nebūtu viennozīmīgi. Būtu ļoti ērti, salikt pa plauktiem – tas laiks, tādi cilvēki. Diemžēl bija pulka sarežģītāk.
– Esat redzējis Nacionālā teātra izrādes Vadonis un Lācis?
– Nē, nav iznācis laika.
– Abas skar arī šos neērtos, iekšējās un ārējās brīvības jautājumus. Un ir dzirdēti viedokļi, kas, atsaucoties uz vēsturisko patiesību, pieprasa cenzūru mākslas darbā, kas man šķita, nu gan ir pagātne.
– Tā ir redzamākā cenzūra un nav būtiskākā. Tie ir dažādi viedokļi. Lielā un īstā cenzūra ir naudas cenzūra, lielo koncernu diktētā cenzūra. Es tagad runāju kā Čavess un Lukašenko, bet tomēr. Ja paskatās apkārt, ko diktē pieprasījums, mode, TV, tas, ko cilvēki redz apkārt un ko var gribēt. Ja ejam dziļāk – cilvēku pašu egoistiskā vēlme izrādīties, demonstrēt savu ego, savu varēšanu. Arī tā zināmā mērā ir cenzūra. Nevis ļaut sev izkust mākslas darbā un brīvi radīt, bet, rēķinoties – ā, tagad prasa to, tagad tas ir modē, darīšu to. Tas ir briesmīgi, greizi un varbūt vēl kropļojošāk, nekā diktatūras laikā, kad nedrīkstēji darīt zināmas ideoloģiskas lietas. Tagad ir mākslinieciskā cenzūra. Tā ir daudz viltīgāka, glumāka un lienošāka cenzūra. Ja pašlaik runā par Krievijas lienošo okupāciju Latvijā – nepaņēma ar varu, paņems ar kultūru un naudu, naftu un gāzi. Bez šaubām. Tas pats ir ar šo – kā paši mākslinieki cenzē sevi, vadoties pēc tā, kas notiek apkārt.
– Kāds tad šīs mākslinieciskās cenzūras laikā būtu Dailes teātrim ceļš ejams?
– Dailes teātrim ir trīs zāles un pamats ir, lai visas katru vakaru būtu pilnas. Ja tā nav, tad diemžēl nedarām savu darbu pietiekami labi. Kases un apmeklējuma rādītāji ir numur viens. Jāspēlē tas, kas cilvēkiem vajadzīgs. Jautājums – vai tieši tas, ko esi iedomājies, vai ir vēl trīs četri gudrāki varianti, kas cilvēkus arī interesētu. Un to atminēt – tad mini nu mūžīgo mīklu. Dabiski, ka jābūt komēdijām, labām un gudrām. Komēdijai ir desmitiem dažādu žanru, sava tehnika, sākot no literārās un beidzot ar skatuvisko. Mēs apmēram taustāmies, romantiski tautisko komēdiju zinām, farsu, ko mūsu teātrī nedaudz trenēja Andris Blekte, slavenais zviedru teātra pedagogs. Tāda īsti profesionāla cilvēka, kas ar komiku nodarbojas, jau nav. Uztaisīt komēdiju ir trīs reizes grūtāk, nekā jebkuru citu izrādi, tas prasa daudz vairāk spēka, enerģijas, precizitātes, dzīvesprieka. Te nevar atļauties būt neformā vai sliktā garastāvoklī, kas varētu derēt kā izejmateriāls drāmā vai traģēdijā. Nemaz nerunājot par elpošanu, ķermeņa tehniku. Lielos repertuārteātros kā Dailes teātris, komēdijām ir jābūt vismaz pusei.
– Jo pieprasījums ir...
– Bez šaubām, un komiķi visā pasaulē pelna vairāk par traģiķiem. Man taču nav jābūt nopietnam, lai pateiktu nopietno. Būtu ļoti labi, ja būtu mūsdienu latviešu autoru lugas. Es neuzskatu, ka vainīgi režisori, literārās daļas vadītāji vai autori. Vienkārši šodien situācija ir tāda, kāda ir. Kāpēc? To es jums nemāku pateikt.
Tātad – komēdija, mūsdienu Latvijas autoru lugas, ārzemju klasika, latviešu klasika. Domāju, Blaumanis būs mūžīgi uzvedams. Ir jāzina mūsdienu ārzemju dramaturģija. Obligāti repertuārā vajadzīgas labas, gudras bērnu lugas, kā citādi cilvēki atradīs taciņu uz teātri. Apmēram tā. Nav jau nekāda lielā gudrība. Jautājums ir – kā izvēlēties katrā pozīcijā kvalitatīvo. Ja sezonā ir padsmit pirmizrādes, tad sameklē nu, lai tās visas ir literāri kvalitatīvas. Es nemaz nerunāju par veiksmi un neveiksmi režisora iecerē, lomu sadalē un tālāk. Paklupt un kļūdīties var katrā mazā milimetriņā. Nesen izskanēja – kādam teātrim vai Dailes teātrim vajadzētu izšķirties, vai rāda muzikālas izrādes vai ko citu. (Samazinātā finansējuma apstākļos kultūras ministrs Ints Dālderis pauda domu, ka Dailes teātris varētu «pozicionēties savā mākslas struktūrā, jo šobrīd veido gan nopietnās izrādes, gan muzikālās, varbūt ir vērts uz kaut ko skaidri vērsties» (Neatkarīgā, 25.09.2009.) – L.D.). Lielāka aplamība nevar būt! Teātris ir teātris, jāspēlē viskautkas, jo cilvēkiem interesē viskautkas. Vēl ir jautājums par mērķauditoriju. Ja tev ir 1000 cilvēku zālē, mana mērķauditorija būs tā, kas nopirks biļeti. Un tā būs ļoti raiba. Galu galā Ingmārs Bergmans teica – viņš zina, kas viņam iznāks un ko taisa, tikai tad, kad būs uztaisījis un apskatījies. Ļoti daudziem ir stipri līdzīgi un man to skaitā.
– Jūsu jaunākais iestudējums Gaisa grābekļi runā par 30. gadu sākuma Latviju un labi sasaucas ar šodienu. Vai komēdijas forma ir tā, ar ko var visadekvātāk runāt par šodien aktuālo?
– Nezinu, vai visadekvātāk, bet man, tāpat kā, domāju, citiem, ir piegriezušies tie pseidonopietnie, pārgrieztie ģīmji, sākot ar raidījumu Kas notiek Latvijā?, un asi uzbrūkošie, neko nedodošie, atmaskojošie raksti. Vairs neņem pretī. Man liekas, pietiek, es vairs nevaru izturēt. Tur ir slikti, tas ir slikti. Labi, mīļie, to mēs apmēram visi apjēdzam, bet man gribētos spēku, ja ne rīcības programmu. Tak sāksim kulties laukā! Varbūt, ka nospļaujamies un pasakām – jā, ir tur un tur ziepes, bet ko mēs katrs varam izdarīt? Palīdzam savam tuvākam, kam varbūt iet grūtāk nekā mums. Paskatāmies katrs sevī. Man ir tik daudz sliktu īpašību – nesavaldība, egoisms, galu galā arī skaudība un reizēm mantkāre, vai dieniņ... Ko darīt? Sakopjam sevi un pleķīti ap sevi. Mēs neesam ne sliktāki, ne labāki. Tā ir pasaules krīze, tāpat kā 1928.–1929. gadā, kas sākās ASV ar viņu bankām, tad atnāca uz Eiropu un Latviju. Par ko ir runa Gaisa grābekļos – tur viss apsēts ar cukurbietēm. Kāpēc? Tāpēc, ka valsts sāka piemaksāt lauksaimniekiem, lai ražo cukurbietes paši, kaut arī Latvijā viena svara vienība maksāja 45 santīmus, bet ārzemēs – 15 santīmus. Un tomēr – izķepurojās. Starpība bija gan – toreiz naudu neiedeva neviens, darījām mēs paši. Tas droši vien bija ļoti, ļoti veselīgi, jo pēc tam Latvija varēja eksportēt uz ārzemēm šo un to.
Bet kas tai lugā ir foršais – šie gaisa grābekļi, šie latviskie vai vispārcilvēciskie, ļoti pazīstamie netikumu tipi ir mūžīgi. Labāk pasmejamies un saprotam, ka tā ir informācija, kas nav dziedinoša vai kādu izeju rādoša. Nu tad priekš kam! Pietiek kakāt pašiem sev uz galvas. Esmu patriots, domāju, nu nafig, kā latvieši saka. Ne mēs sliktāki, ne labāki. Mēs neesam vienīgie.
– Atgriežoties pie teātra – patlaban Dailes teātris, tāpat kā daži citi Latvijas teātri, strādā bez mākslinieciskā vadītāja. Kāds ir jūsu viedoklis, vai Dailes teātris var veiksmīgi strādāt bez mākslinieciskā vadītāja, vai šis vadības modelis šajā teātrī ir dzīvotspējīgs, vai taisnība tiem, kas saka – nav spilgtu personību, kas šo atbildību varētu uzņemties?
– Var būt visādi un arī Dailes teātrī ir bijuši dažādi laiki un posmi, arī tādi, kad nav mākslinieciskā vadītāja. Var būt visādi un ne jau personības to izšķir. Tas ir laiks, kas prasa tādu vai citādu saimniekošanu un darba organizāciju. Tas [bez mākslinieciskā vadītāja] ir daudz vienkāršāk, ja runājam par lielu repertuārteātri. Ja mēs runātu par mazāku vai kabatas izmēra teātri, kur visu var izšķirt viens, kur repertuārs ir limitētāks, vai ko nosaka šī viena cilvēka stils vai gaume – bez šaubām, tad vajag māksliniecisko vadītāju, kuram ir viss pakļauts. Nedomāju, ka būtu kāda recepte vai atrisinājums. Šinī laikā, bez šaubām, tas ir direktors, tāpēc, ka laiks to prasa un nauda nosaka to un to. Ir ļoti labi jāorientējas līgumos, cenās, tirgū, lai saprastu, ko un cik varam atļauties. Vienu laiku teātrī bija populārs teiciens – par to lai domā direktors. Tā nedrīkst būt. Atcerēsimies Šekspīra laiku, kur bija pajas – mēs visi esam teātra īpašnieki. Vai vēl senāk – mēs tirgus laukumā noklājam savu tepiķīti, nospēlējam, un, cik mums sametīs, tik sadalīsim un tik mums būs. Šo teātra pamatu nevajag aizmirst. Talantīgi režisori, talantīgas lugas, talantīgi aktieri, kas kopumā to dod. Viens cilvēks to nevar izdarīt, lai kā arī neprasītu.
– Turklāt, vai apvienojot režisora un mākslinieciskā vadītāja pienākumus, reizēm tie nedara pāri režisoram?
– Man tas šausmīgi darīja pāri. Ja es nebūtu bijis ilgus gadus teātra vadītājs vai galvenais režisors, es droši vien būtu taisījis daudz vairāk izrāžu un arī daudz labāk tās, ko uztaisīju. Un nebūtu sabeidzis nervus. Manuprāt, tas ir ierēdņa amats. Direktora vietnieks mākslinieciskajos jautājumos – tas būtu precīzāk. Bet tā ir ierēdniecība – organizēt citus cilvēkus radošam darbam, veltīt savu radošo mūžu, lai citi strādātu radošāk. No manis 90. gadu beigās prasīja, lai es būtu mākslinieciskais vadītājs, režisors un vēl pedagogs – to nevar dabūt kopā. Tad ir jāizliekas, vai jābūt kādiem citiem, kas dara tavā vietā lielo daļu, un tu tikai aizej un pasaki – aha, un uzliec parakstu. Tad tas ir iespējams.
– Dzirdētas leģendas par Smiļģa garu, kas, nebūdams mierā ar to, kā notika viņa aiziešana no Dailes teātra, traucē tam attīstīties. Ko jūs par to domājat?
– Mēs esam lūguši par Smiļģa garu un dvēseles mieru, ļoti nopietni un ļoti daudz, arī ar katoļu priesteri Andreju Trapušku Sāpju Dievmātes baznīcā un ar citiem tajā baznīcā, kur Smiļģis mēdza iet. Lūgt par aizgājējiem, iepriekšējo paaudzi ir mūsu pienākums. Starp visām paaudzēm ir kādas neizlīdzinātas lietas, ļoti reti izdodas aiziet, izlīdzinoties. Tie vārdi, ko saka priesteri neārstējami slimajiem, zinot, ka, iespējams, redz pēdējo reizi: «Paldies Tev par visu. Es mīlu tevi. Es tev piedodu. Piedod arī man. Uz redzēšanos.» Ko mēs citu...
Tikpat labi, varbūt nav izlīdzinātas lietas ar jebkuru no teātra vadītājiem Dailes teātrī vai kur citur. To neņemos spriest. Par kādu ietekmi, kas varētu būt palikusi no jebkuras šīs neizlīdzinātas vai negodīgi risinātas situācijas, vai tas būtu Smiļģa gadījumā vai jebkurā citā, šie nospiedumi paliek to cilvēku dvēselēs, kas strādā pēc tam. Ja kāds ir nepareizi vai negodīgi rīkojies, trešā ceturtā paaudzē šie grēki tiek piemeklēti. Psiholoģiskās, garīgās vai enerģētiskās klišejas, šie nospiedumi – tie gan caur dzīvajiem klīst apkārt. Vai tas ir kā tradīcija, domāšana vai izlikšanās, melošana. Jebkuru sliktu vai negodīgu darbu pēc tam pats dabū atpakaļ. Nenovēršami.
– Ar šo, 90. jubilejas sezonu, Dailes teātris atgriezās pie vecā logo ar liesmiņām un Smiļga formulētajiem Dailes teātra darbības pamatpostulātiem – skaidrība, kaislība, vienkāršība. Kas saista vai vieno Smiļģa laika teātri un šodienas Dailes teātri?
– Par logo – jā, 90. gadu sākumā mēs atradām īsto veco piecu liesmiņu logo, kāds bija teātra pirmsākumos. Piecas liesmas ir pieci pirksti, kaut kas nepāra, ļoti interesants. Tālāk nepaguvām aizrakties, bet sajutām, ka šo logo nedrīkst mainīt. Tāpat kā lugām nedrīkst mainīt virsrakstus. Domāju, citi teātri arī pie tā kādreiz nonāks, sapratīs [ka jāatgriežas pie logo, kāds bija dibinot].
Tas laiks ir tik raibs... Nav tā laika Smiļģa teātra. Nav. Tas ir mīts un leģenda. Ja palasa Marisu Vētru vai Tiju Bangu, vai Anšlavu Eglīti, teātra kritiķus, pastudē periodiku. Nav tā, kā mūsu laikā kādi aprobēti Smiļģa pētnieki ir savilkuši kopā leģendas uzmetumus. Ir daudz interesantāk, pretrunīgāk, sarežģītāk, cilvēciskāk un katrā ziņā – raibāk.
Mēs varētu salīdzināt ar Operu. Smiļģim atlaida parādus un šodien Operai atlaiž parādus. Tie bija valdības teātri. Šodien Opera, toreiz – Smiļģis. Diemžēl. Ulmanis atlaida Smiļģim, tagad valdība atlaiž Žagaram. Godīgi? Nav godīgi. Es domāju, ka ļoti maz, kā kopīga. Raibums, dažādība, meklējumi. Smiļģim šī māja nekad nav interesējusi un bijusi tuva. Turklāt figurēja vēl citas vietas, kur šī jaunā māja varēja būt. Es domāju, ka Smiļģa teātris beidzās ar Smiļģi.
– Tomēr, ja ar šo Smiļģa moto Dailes teātris tagad strādā, kā jūs sev to formulētu?
– Domāju, tas ir izdomāts un vienkārši uzrakstīts. Tie vārdi var nozīmēt kaut ko un tikpat labi – aizsegt un pūst miglu acīs. Es nezinu, kas tas ir. Man tie patīk, skan ļoti labi. Aptuveni nojaušu, ko pacēluma brīžos Smiļģis savā prasīgumā, cilvēkus suģestējot, licis vēstījumā, bet... Kā nu tur bija – dzirdu vēsti, bet nav man ticības.
– Bet jūsu moto?
– Nezinu, neesmu nekad formulējis. Neesmu domājis par šo ļoti nopietno, dziļo, būtisko jautājumu. Teātra fakultātes, Veras Baļunas audzēkņiem, bija jāpiedalās masu skatos Hamletā. Viņi prasa Smiļģim – bet kāds tad, meistar, mums ir virsuzdevums un caurviju darbība? Kā ir mācīti, tā jautā. Smiļģis nopūšas, apvalda brēcienu un, sakodis zobus, saka: – «Jūsu uzdevums ir pulksten pusastoņos, sākoties izrādei, būt vietā un jūsu caurviju darbība beigsies tad, kad beigsies izrāde. Strādājiet.» Nu apmēram tā. Es tiešām nekad neesmu par to domājis.
Man vismaz pēdējos gadus ļoti liels un svēts vārds ir mīlestība. Ap to varbūt lieta grozās. Bet trīs – tas būs sadomāti.
– Jūs strādājat teātrī, tāpēc, ka...
– Es vienkārši neko citu neprotu. Tas ir mans amats un es tomēr gribētu atgriezties pie vārda amats. Par mākslu lai runā tie, kas ir mākslinieki. Teātrī jādara darbs. Tas ir ļoti grūts, sarežģīts un ļoti bieži – nepateicīgs. Komunicēšana ar cilvēkiem šajā amatā ir kā kosmonautam skafandrs. Bez tā vienkārši nevar. Tur arī paiet visa dzīve – runājoties ar cilvēkiem. Mājās ir bieži brīži, kad prasa – nu, parunājies ar mani, kāpēc tu nerunājies? Un man liekas – kā, esmu visu dienu runājies ar cilvēkiem, esmu tukšs, ne man gribas, ne ir, ko teikt. Visu, ko esmu gribējis pateikt, esmu pateicis aktieriem, caur viņiem.
– Esat kādreiz nožēlojis profesijas izvēli?
– Nē. Nē, nē. Kaut arī daktera amats ir skaists un svēts, un droši vien bija iespēja arī tur strādāt, bet kaut kā aizgāja dzīve uz šo profesiju. Es būtu daudz nabagāks, ja nebūtu saticis šos cilvēkus savā dzīves gaitā, ja ar mani nebūtu noticis tas, kas ir noticis, ja nebūtu izlasījis tik milzīgi daudz lugu un uzzinājis tik daudz par cilvēkiem, pasauli, par sevi, kā strādājot teātrī. Ko nu vairs nožēlot? Varēja būt daudz sliktāk. (Smejas.)
