Ar izrādēm ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Tāpat kā ar laika apstākļiem, uztura bagātinātājiem, vīrusiem un lāstekām pie Rīgas namu jumtiem. Salīdzināšanu turpinot, izrādes, tāpat kā pārtikas produktus, var iedalīt veselīgajās un kaitīgajās, kā arī vēl smalkāk jeb subjektīvāk – garšīgajās un negaršīgajās. Attiecībā uz Andra Buļa izrādi Lidojums Teātra observatorijā apstājos pie siera, šokolādes, riekstiem un makaroniem. Tie, pēc uztura speciālistu domām, ir sliktie produkti, taču mērenās devās neko kaitīgu nodarīt nevar.
Par šokolādi
Pa seksīgāko topiem daudz grozītais Andris Bulis – nevar nepamanīt – apzinās savu pievilcību un izspēlē to kā savu trumpi. Monoizrādei, kurā iepīti autobiogrāfiski motīvi, tas lieti der – ja Dievs smuku radījis, vai tad ies tam acīs spļaut, vilkt pakulu maisu mugurā un tēlot Kvazimodo?
Tāpēc viņam ir balts krekls un melnas bikses, kas izceļ atlētiskā auguma aprises, žilbinošs smaids uz lūpām un tas «es arī esmu tikai cilvēks» skatiens, ko vīrieši mēdz lietot, lai iežēlinātu sievietes. It kā ar to vēl nepietiktu – finālā tiek uzvilkts lidotāja formas tērps (sieviešu aptaujas liecinot, ka viņas kļūst vājas, redzot vīrieti formā...). Jautājums ir – vai šis saldums strādā vai nestrādā. Lidojuma telpā meitenes uz Andri Buli, teju ar roku aizsniedzamo, skatās spīdošām acīm, bet vīrieši, kas bija manā redzeslokā, izskatījās drusku garlaikoti.
Par sieru
Lidojums kopā ar Andri Buli norit nepiespiestā, draudzīgā atmosfērā, satraukti priecīgā noskaņā ar to putna brīvības apsolījumu, ko mums, cilvēkiem, dod lidmašīnas spārni. Neierastais skatītāju novietojums, kopējot lidmašīnas salonu (scenogrāfs Uģis Bērziņš), smaidīga, uzmanīga stjuarte (Vita Baļčunaite), dzērienu ratiņi un raksturīgā dūkoņa palīdz iejusties spēles noteikumos un gaidīt, kāds būs šis lidojums. Man bija laba kompānija un labs garastāvoklis, un jutos kā labu sieru un mirkli baudot, tā smaržas un garšas varā. Par spīti gaisa bedrēm, kas šoreiz neizpalika.
Par makaroniem
Makaroni kļūst par neveselīgu ēdienu, ja tiek nepareizi sagatavoti – pārvārīti, piemēram. Lidojumu gatavojot, notikusi kļūda, izvēloties izejvielas. Izrāde it kā salūst divās daļās. Pirmā, vairāk nenopietnā, ar atmiņām par lidošanas pieredzi, skolu, meitenēm, bizēm, 1. septembra obligātajām klases bildēm, plastmasas zaldātiņiem, šķiet aktiera personīgajā pieredzē balstīta. Ir jautri, taču izrādei vajadzīga turbulence un to ar bērnības ainām, lai arī aktieriski spilgti izstāstītām, neradīt. Jo uzdevums taču ir cits: «Es ceru, ka viss izdosies, jo turpinu darīt to, ko mēs [Teātra observatorija] esam manifestējuši: mēs ņemam skatītāju pie rokas un ejam kopā meklēt atbildes. Un es ceru, ka esmu to sācis darīt pareizi – ka caur manu stāstu skatītāji spēs atbildēt arī uz saviem jautājumiem.» (Neatkarīgā, 20.08.2009.) Tāpēc, kad ir runa par lielo dzīvi, Andris Bulis ņem talkā Vladimira Kļimenko tekstus. Var saprast, ka izrādes autors Andris Bulis vēlas vilkt svītru, ciktāl atklās savas biogrāfijas faktus, atbildes uz sev svarīgiem mūžīgajiem jautājumiem meklējot. Taču ar patapinātajiem stāstiem iezogas tāds kā falšums, jo ir tomēr jaušams, kad aktieris runā savu, kad – svešu tekstu. Šī maskēšanās ēdas ar to patiesīguma un uzticēšanās sajūtu, ko aktierim brīžiem bija izdevies radīt. Tādēļ arī jautājumi, kas attiecas uz garīgo turbulenci, vairāk tāda neobligāta parunāšana vien ir. Zīmīgs izrādās skats, kurā Andris Bulis savā krēslā sparīgi kratās turbulencē, līdz no gaisa bedres izkļuvis, jautā skatītājiem – un jūs nemaz? Kaut gan teikt, ka it nemaz, būtu melots – nepārliecinātība par sevi, ļaujot ietekmēties no citu viedokļiem, ko Andris Bulis izstāsta no aktiera skatpunkta, mani mazā pārdomu virpulītī sagrieza.
Par riekstiem
Monoizrāde ir ļoti ciets rieksts un iekošanās tajā aktierim Andrim Bulim noteikti ir svētīga pieredze. Protams, ka salīdzinājums ar Viļa Daudziņa Vectēvu, ja monoizrādes tapušas ar tik niecīgu laika distanci, uzprasās pats, taču tā būtu nekorekta salīdzināšana. Jo svara kategorija cita – gan aktiera meistarības, gan tēmas ziņā.
Režisoram Andrim Bulim ir palīdzējusi režisore-inscenētāja Gaļina Poliščuka, taču vairāk par horeogrāfes Indras Reinholdes piesaistīšanu un Vitas Baļčunaites deju iespraudumiem, būtu noderējis dramaturgs.
Rezumējot – kā viegla uzkodu plate pie laba dzēriena Lidojums ir baudāms un nav kaitīgs.