Ceturtdienas vakarā Latvijas Nacionālajā teātrī notika Viestura Kairiša iestudējuma Kazimirs un Karolīne pirmizrāde. Tik šķidrus aplausus Nacionālā teātra pirmizrādē sen nebija nācies dzirdēt.
Ja runā par tik šķidriem aplausiem pirmizrādē, tad ne pārāk sen – 5. decembrī – tādi skanēja Dailes teātra izrādē Kis kis – ņau ņau, kas pēc nedēļas tika noņemta no repertuāra. Redzēsim, vai Nacionālais teātris, lai nebojātu savu reputāciju, sekos šim bēdīgajam paraugam, jo Kazimira un Karolīnes mākslinieciskā kvalitāte ir, maigi izsakoties, dīvaina. Zanes Pērkones dziedājums bija vienīgā neapšaubāmā šīs izrādes pērle, kas lika zālei aizturēt elpu. Atlikušajās divās stundās un padsmit minūtēs daži aktieri – Dita Lūriņa, Mārtiņš Egliens, Daiga Gaismiņa, Uldis Anže, Ivars Kļavinskis ar dažādām sekmēm un pūlēm centās notiekošajam piešķirt kaut jelkādu jēgu, bet pārējie – atstaigāt, atstāvēt, atgrūstīt un atrunāt to, kas pēc režisora norādījumiem taču laikam, staigājams, stāvējams, grūstāms un runājums.
Lai kādi rēķini režisoram būtu kārtojami ar t.s. vienkāršo skatītāju, ko viņš centies atainot izrādē (iecere nebūt nav peļama), kritiķiem, teātra vadību un ko vēl ne, atļaušanās dot zaļo gaismu pirmizrādei šādā gatavības pakāpē, ir Viestura Kairiša bezatbildība un arī teātra līdzatbildības trūkums. Vēl vairāk – tā ir naudas izšķērdēšana.
Pēc pirmizrādes banketā, kur ierasti notiek visu izrādes veidotāju sveikšana un sumināšana, mediju pārstāvju un citu viesu klātbūtnē izcēlās domstarpības starp teātra direktoru Ojāru Rubeni un Viesturu Kairišu. Rezultāts neatbilda tai iecerei, ko režisors bija prezentējis teātra vadībai, un Ojārs Rubenis to arī publiski pateica. Viesturs Kairišs šādai kritikai nepiekrita, piebilstot, ka pats jūtas kā izrādes varonis Kazimirs, kas izmests uz ielas. 2010. gadā saspringtās finanšu situācijas dēļ Nacionālais teātris ir varējis atļauties paturēt tikai trīs štata režisorus – Edmundu Freibergu, Indru Rogu un Regnāru Vaivaru. Ar Viesturu Kairišu noslēgtais līgums ir beidzies un pagarināts netiks. Acīmredzot Kazimirs un Karolīne ir režisora atvadu dziesma šajā teātrī, lai gan teātru aprindās vēl salīdzinoši nesen par Viesturu Kairišu tika spriests kā par iespējamo kolektīva māksliniecisko vadītāju.