Jaunā Rīgas teātra Mazā zāle. Daudz televizoru. Saskaitu 25, varbūt ir vairāk, sakrauti tā, pankūka – nevar labi redzēt. Katrīnas Neiburgas rokraksts, ekrāna bilde rāda vietu – kociņš, Cafe, baseins, pods. Nē, podā nekas nenotiek, Asaris tajā gribēja nomušīto draudzeni nolaist, nesanāca, viņš stāsta.
Ivaram Krastam divas lomas, tā bremzētā dievgosniņa Asaris un kaukāza princis, tas ir, varde Zakirovs. Labi, nevajag salīdzināt, bet tas dabiski, jo Ilze Olingere, var jaust, savu izrādi taisījusi no Kirila Serebreņņikova versijas Tēlojot upuri iedvesmojoties. Marats Bašarovs un Igors Gasparjans tajā ir dievīgi, sevišķi Gasparjans epizodē ar elpas aizturēšanu, tāds idiots, ka Miškins var iet atpūsties. Nē, nu spēlē taču, slīpēts kavkazec! Krasts arī labs, smaidiņš, viltīgas acis. Zakirova līgavai zaļš pedikīrs, viegli viņam bija baseinā atrast īstās kājas. Kāda mārrutka pēc zaļi nagi jākrāso, tas jau kā luksofors tādam Zakirovam, brauc ar, līdz šī pagalam, sarkanus nevarēja krāsot, varbūt uzbudinātu, apstājies būtu, nebūtu eksperimenta? Nē, brāļiem Presņakoviem vajag eksperimentus, ko Vaļa darītu, viņam taču darba nebūtu, upuru, ko tēlot.
Krimināla komēdija jeb spēle ar bailēm, programmiņā lasu, komēdija ir, kāpēc ar bailēm? Vaļam bail no nāves, tāpēc eksperimenti, tēlo dāmīti uz poda, atkārto viņas pēdējo pirdienu, neņem pelbikses uz baseinu, jo bail no ūdens, tad nav jālien ūdenī, var sēdēt un kūļāt kājas Zakirova deguna priekšā, nē, ir nu gan darbiņš. Ar zeķbiksēm, likras vajaga, nevis vilnas, Kapteinis (par Gāgu vēlāk), strostē seržantu, Andis Strods jūt miliča viss pie kājas attieksmi, Vaļu sien pie loga. Ja nu izkrīt kā Sisojeva sieva, Vaļam bail no caurvēja, kas nogalināja Sisojeva sievu, vismaz tā Sisojevs saka, durvis eksperimentā dauzīdams. Caurvējš ar izkapti, ha. Nē, Varim Piņķim nav izkapts, plastmasas brilles uz deguna, nu tās, lielās, kā 90. gados, par lokatoriem skolā apsaukāja, salmu krāsas parūka kā ķivere, nu JRT stilā, tāpat kā Kaspara Znotiņa Pēteronkuļa ūsas un džinsa ūzas augšā gandrīz līdz padusēm, apakšā virs potītēm, gluži kā Latviešu mīlestības kadri, vispār jau sāk apnikt, pankūka, bet, ja pirmo reizi redz, laikam smieklīgi.
Vaļas māmuļa arī groteska dāmīte, Sandra Zvīgule kariķē par daudz, vīrs kapos, šī ar tā brāli Pēteri, Vaļam tēvs, jūrnieks, tas pats Znotiņš, rēgojas televizorā un apciemo tumsā ar ieslēgtu ciklopu uz pieres, skaita Hamleta tēva peršas, noindēja, bla, bla, bla. Vaļa, jāsaprot, mūsu laika Hamlets, laikmetīgais varonis, iemieso jaunās paaudzes uzskatus un sajūtas un tādā garā, pasaule draņķis, laiks izkritis no eņģēm, kā Šekspīram, tagad par Gati Gāgu. Milicijas kapteinis, fetišists, dienesta romāns ar eksperimentu filmētāju, praporšķicu Lolu, šitā līnija perfekta, no sākuma līdz galam, Inga Alsiņa lieliska, jūt formu, absurds un melns humors, plus precīza psiholoģija un groteska. Kapteinis, tā kā Vaļas antagonists, kārtības sargs pret anarhistiem, ciniķiem, jaunajiem, kas dzīvo kā spēlējoties, dzīvā miesā ar nazi kā ar ķīniešu ēšanas kociņiem, pif-paf klasesbiedra pakausī no īsta ieroča kā no rotaļlietas. Bērnudārzs, mārrukts zina, qou vadis. Gāgam garš monologs, spēcīgi Presņakovi rakstījuši, Olingere piemērojusi Latvijai, sliktos krievu futbolistus, kam frizūra laukumā rūp vairāk par bumbu pretinieka vārtos, aizstājot ar mūsu basketbolistiem. Jā, Neiburgas televizoros iet spēle, tiem želeja matos, bet bumba grozā neparko, pa klubiem un viesnīcām uzdzīvo, pankūka. Dirs-, dirs-, dirs-, tā tikai sakne, galotnes Kapteinis liek visādas. Doma skaidra, katram jābūt savā vietā un jādara savs darbs pēc iespējas labi. Nu, sievu krāpt nav labi, bet Lolas kājas minibrunčos, var arī saprast, kam dubultmorāle negadās. Labi, ka Lola spējīga izmeklēšanā, spēcīgāka par pašu, bet tas jau nevienam nav jāzina. Tā pati mūsu, pankūka, šoferu dēlu un klasesbiedru tēma, dāņu karaļvalsts ir satrunējusi.
Visi vienādi, tēvi un dēli, bet dēli tāpēc, ka tēvi tādi, sūdabrāļi, tas pieklājīgi sacīts. Dēls labais, viņš prot tēlot upuri gan savā darbā, gan dzīvē, i dritvai kociņ, kā tas kaitina māti, draud iebāzt trako mājā. Dzīve patiesībā tāds pats eksperiments vien ir. Nav godīgi, palaiž pasaulē un dzīvo nu, šī tēma izrādē arī neizskan, žēl. Viņam ir smalka dvēsele, kam apkārtējās pasaules kaitīgās vibrācijas liek izmēģināt skarfingu. Cik tas bīstami, pat tā pasaules daļa, kam šāda veida izdarības ir tabu, uzzināja, kad «eksotiskos apstākļos» pērn aizgāja pie tēviem Tarantino Kill Bill aktieris Deivids Keradains. Edgara Samīša atveidā Vaļa drusku normālāks nekā Jurija Čursina Vaļa Serebreņņikova filmā, bet arī vienkāršāks, tāds, par ko saka skabarga pakaļā, ar izaicinoši pofigistisku attieksmi pret visu un visiem. Vakcinēties pret nāvi, pankūka, cik poētiski var būt necenzētās leksikas un slenga cienītāji Presņakovi. Šīs nāves bailes nenospēlējas, spēle ar bailēm tikai uz papīra. Vispār smieklīgas situācijas izspīlējas no kaitnieciskā protesta, kas izskatās pēc vienkāršas lekšanās, jo tēvs murgos rādījies, tāpēc slikti gulējis. Draudzenīte Oļa, Janai Čivželei koša kleita, apnikusi, māmuļa liek iet uz veikalu pēc maizes, nu cik var, cilvēks universitāti beidzis, kas vēl nebūs. Lavaša demagoģija asprātīga arī izrādē. Filozofiskais fināls garš un kā piekabināts, morāle, morāle, morāle, bla, bla, bla. Nav nekādas tiekšanās pēc patiesības, programmiņā izlasīju. Kas vispār ir patiesība, pankūka. Spēlējot upuri – precīzs izrādes nosaukums, spēlēt upurus mēs protam, nu nav šis varoņu laiks. Pankūka.