Ilmāra Blumberga spēles un Līvas Pakalnes apmātības. Izstāžu ciba

Līvas Pakalnes izstāde Lé sottili ossesioni/Smalkās apmātības galerijā Alma. Skatāma līdz 29. janvārim.Ilmāra Blumberga personālizstāde Stikla pērlīšu spēles Rīgas Galerijā. Skatāma līdz 28. februārim.

Līvas Pakalnes izstāde Lé sottili ossesioni/Smalkās apmātības galerijā Alma. Skatāma līdz 29. janvārim.

Jaunās gleznotājas Līvas Pakalnes izstāde pirmajā acu mirklī izskatās pēc virspusējas, bet skaistas rotaļas. Pirmā doma – gleznas varētu iederēties jaunas meitenes istabā, kurā dominē rozā krāsa un smaržo pēc vaniļas. Tomēr ieskatoties dziļāk, rodas satriecošs un neviendabīgs iespaids. Māksliniece, kura šobrīd mīt Sardīnijā (un tas pavisam noteikti ir jūtams sulīgajās krāsās un drosmīgajā pieejā), radījusi daudz vairāk par krāšņu sieviešu portretu galeriju. Galvenie iedvesmas avoti – viduslaiku, renesanses un mūsdienu naivisma estētika – rada mulsinošu miksli, kas vienlaikus ir gan īsta bauda acīm, gan jūtīgs, paradoksāls stāsts par sieviešu pasauli. Vēsturisko un mūsdienīgo «sieviešu knifiņu» sakausējums (visspilgtākā, manuprāt, ir glezna, kurā uz spilgtu tapešu fona redzama apcerīga, renesanses estētikā uzgleznota sieviete ar mazītiņu Mikipeli matos) gan ironiski, gan nopietni vēsta par sievišķību kā mainīgu, bet nebeidzamu vērtību. Visās gleznās izstrādāti vairāki līmeņi – krāšņas fona tapetes, popkultūras citātiem piebārstīti tērpi un teju ikoniskās sieviešu sejas; nedabīgi skaistas un brīžiem tīši pārspīlētas. Kad ņirboņa norimst, skatītājs saprot, ka ir notverts rūpīgi pārdomātā sievišķības šķērsgriezumā; mazliet neērtā un satraucošā, kur vieta atrodas gan dievišķai madonnai, gan popsīgai porcelāna «lellītei».

Ilmāra Blumberga personālizstāde Stikla pērlīšu spēles

Viens no izstādes darbiem, kas aicina nenogriezt matus, jo caur tiem tiek saņemta informācija no kosmosa, man atsauca atmiņā maģiskā reālisma meistara Hulio Kortāsara stāstu par kaķiem, kas patiesībā ir telefoni un vēlas mums nodot slepenu informāciju. Kortāsars, kā zināms, ir šedevra Klasīšu spēle autors, stāstīšanas un spēlēšanās meistars, izcils pēdu jaucējs – lasīt viņu ir interesanti arī tad, ja darbā nav ne miņas no ierasta vēstījuma formas vai vēstījums ir absurds, vai tā nav vispār. Līdzīgi ar Blumbergu. Vienu no izcilākajiem pašmāju māksliniekiem, kurš arī šajā izstādē ir gan sociāli asredzīgs, gan neaprakstāmi, maģiski maigs un ievelkošs. Blumbergs joprojām turpina «gleznot ar visu ķermeni», proti, šoreiz izmanto plašu materiālu klāstu – sveķus, plastmasu, koku, ogli, stiklu, dažādus organiskus materiālus, pērlītes, plastmasas figūriņas u.c. Nav svarīgi, vai viņš rotaļājas ar reliģijas, politikas, vēstures vai mākslas tēmām – katra glezniņa un glezna ir meistardarbs. Mēģinājums nojaukt pastāvošo un uzburt savu kārtību, kurā nav nekādas kārtības. Elpu aizraujošas ainiņas, kas provocē pārjautāt – varbūt tomēr tas viss neko nenozīmē. Nenozīmē jau gan, jo nozīmes rodas spēlējoties.

Svarīgākais