Agora Rozas Luksemburgas laukumā

Decembra vidū ierodoties Berlīnē uz ilgi loloto saldo mērķi – Roberta Vilsona Šekspīra sonetiem Berlīnes ansamblī – gandrīz nejauši Tautas skatuvē (Volksbuhne) Rozas Luksemburgas laukumā nopirkām biļetes uz Franka Kastorfa iestudēto Mēdeju. Tādējādi klātienē radās iespēja pārliecināties, cik pamatoti ir Latvijas teatrālajā vidē izplatītie divi viedokļi: a) politiskais teātris ir skatuves mākslas vakardiena, b) F. Kastorfs jau sen ir beidzies, tādēļ tie abi latviešu teātrim nevar dot nekādas radošas ierosmes.

Aizgājušajā vasarā par vienu no Berlīnes teātru piedāvātajiem spēcīgākajiem magnētiem kļuva Tautas skatuves noorganizētā Agora – tā senajā Grieķijā dēvēja tirgus laukumu, kur gan publiskās debatēs izlēma politiskus jautājumus, gan arī tirgojās. Zem klajām debesīm laukumā pie teātra tika uzbūvēts pēc grieķu parauga inscenēts amfiteātris ar 400 vietām, kur izrādīja četrus uzvedumus par antīkām tēmām, ko bija iestudējuši četri vidējās–vecākās paaudzes režisori, kombinējot antīkos sižetus ar vēlāko gadsimtu grieķiskajām interpretācijām, kā arī pilnīgi suverēniem 20. un 21. gadsimta tekstiem. Blakus F. Kastorfam bija strādājis bulgāru izcelsmes vācu režisors Dimiters Gočefs, uzvedot Eshila Prometeju, ievērojamais vācu kino režisors Verners Šreters, režisējot Sofokla Antigoni/Elektru, kā arī franču režisors Žeroms Savarī, interpretējot Aristofāna Putnus. Agoras programma piedāvāja iespēju noskatīties visus iestudējumus vienā dienā, formāli kopējot antīkās Grieķijas teātra tradīciju, kur arī trim traģēdijām sekoja komēdija vai satīru drāma. Citu dienu rādīja tikai dažus iestudējumus, ko toties papildināja ievērojamu personību publiskās runas. Piemēram, vācu 70. gadu režijas avangardists Pēters Šteins izteicās par traģēdijas žanra rašanos, bet kreisais politiķis Gregors Gizi – par mūsdienu politisko retoriku.

12. decembrī antīkā programma startēja jau četrpadsmitos, tās pēdējais numurs – Mēdeja - sākās vienpadsmitos vakarā un bez pārtraukuma ritēja divas stundas: neparasti īss priekšnesums gargabalniekam Kastorfam, kurš mīl uzvest piecas un pat sešas stundas garus inscenējumus. Ziemā Agora bija apmetusies iekštelpās. Bet – kādās! No pārsteiguma palika vaļā mute, protams, ir figurāls izteiciens, bet manas izjūtas tas izteica precīzi. No milzīgās zāles bija izvākti visi krēsli, bet uz pakāpieniem, kas līdzīgi lēzenām amfiteātra sēdvietām paceļas augšup, katram skatītājam nomesti divi milzīgi balti spilveni ar gurkstošu pildījumu, ko varēja izbukņīt gan par krēslu, gan dīvānu, uz kura sēdēt vai izlaisties pusguļus. Neoficiālais sēdvietu ierīkojums tiešām vairāk noskaņoja uz diskusiju nekā striktu nošķīrumu spēlētājos un skatītājos. Turklāt zālē gaisma pilnībā netika izdzēsta nevienu brīdi, vien drusku pietumšināta.

F. Kastorfam ideju pievērsties Mēdejas sižetam rosinājuši aktuāli politiskie notikumi. Kad 2008. gada vasarā Gruzijas-Krievijas militārā konflikta laikā amerikāņu karakuģis cauri Bosfora šaurumam devies uz Gruzijas ostu Poti, viņam ienācis prātā, ka tas atkārto pirms 3000 gadiem Jāsona veikto pirmo starpkontinentālo ceļojumu Rietumu kultūrā, kas Melno jūru atkal padara par cīņas lauku, tādējādi modinot senos arhetipus. F. Kastorfs Senekas Mēdeju, kurā tas Eiripīda traģēdijas specifiski atēnisko šovinismu, kas ikvienu svešo vienādo ar barbaru, pārvērtis par «seksa un nozieguma trilleri», kombinējis ar fragmentiem no mūsdienu vācu rakstnieka Aleksandra Klūges prozas grāmatas Heidegers Krimā, kas stilizēta dokumentālas dienasgrāmatas formā. A. Klūge raksta par reālu notikumu 1941. gadā, kad grupa vācu zinātnieku, to skaitā pasaulslavenais filozofs Martins Heidegers, ierodas nacistu okupētajā Krimā, lai pētītu senas grieķu apmetņu vietas. M. Heidegers, kurš sapņo par jauna domāšanas centra izveidi, kas balstītos uz antīko grieķu drupām (vārda tiešā un pārnestā nozīmē), neviļus kļūst par liecinieku vienai no baisākajām eksekūcijām Otrā pasaules kara laikā, kad SS komandas Belaja Cerkov pilsētiņā, kas atrodas 60 km no Kijevas, iznīcina simts ebreju bērnu. Reālā nāve noceno jebkādu cildenu retoriku par novatoriskām domāšanas formām, vienādo tās ar tukšām frāzēm. Blakus vācu kultūrai kopš Otrā pasaules kara raksturīgajam vācu vainas kompleksam F. Kastorfs izrādē aktualizē vēl kādu 21. gadsimta Eiropai, tostarp Vācijai, aktuālu tēmu. Tā ir svešo un savējo sadursme visplašākajā kontekstā: sadursme starp veco un jauno Eiropu, starp Eiropu un trešās pasaules valstīm, Rietumu civilizāciju un musulmaņu pasauli, galu galā – starp Rietumvāciju un Austrumvāciju.

Lēzenajā orķestra bedrē sabērti sīki akmentiņi, virs kuriem izmētāti tukši polietilēna maisiņi un saņukātas plastmasas pudeles – mūsdienu civilizācijas atkritumi. Aktieri skrien pa akmentiņiem, kājām stiegot, tiek aprakti tajos un atkal kārpās laukā. Uz grandiozās skatuves ierīkota melna apaļa Mēdejas telts, bet zāles sienas aizklātas ar līdzīgu melnu materiālu, radot iespaidu, ka arī mēs esam teltī. Telpas interpretācija kalpoja par paņēmienu, kā vienādot mūsdienu cilvēku un Mēdejas likteni. Trijkājī uz skatuves visu izrādes laiku deg uguns, bet vecākās paaudzes korpulents aktieris, kam virs apģērba uzpogāts milzīgs balts krūšturis un kas atveido Aukli, sēž baltā plastmasas krēslā. Kad atver ieeju teltī, tajā vīd ieslēgts televizors un plastmasas mēbeles. Mēdejai, kura tērpusies košzilā garā kleitā, režisors piešķīris divas ēnas, ko spēlē ļoti jaunas aktrises, gandrīz vai pusaudzes, tērptas īsos minibruncīšos, baltās īszeķēs un sarkanās kurpēs ar papēžiem. Gan īslaicīgai apmetnei raksturīgā vide, gan salasītie, humpalām līdzīgie apģērbi, gan fakts, ka dažkārt ēnas Mēdejai atbild krievu valodā, rada iespaidu par mūsdienu bēgļu nometni aiz pilsētas vārtiem, pa kuriem pie Mēdejas dažkārt iznāk valdnieks Kreons garā zeltkrāsas bezpiedurkņu kleitā un nošķiebušos apzeltītu lauru lapu vainagu galvā un Jāsons sniegbaltās drēbēs. Kā parodija par īsto Grieķiju uz skatuves parādās četras brīnišķīgas šķirnes kazas, ko dzen autentiski grieķiski saģērbta gane.

F. Kastorfa Mēdeja ar savām ēnām viena dzīvo vīriešu pasaulē, pat Aukle ir vīrietis, tāpat kā Kori iemieso vīrietis, kuri abi dod padomus Jāsonam pret Mēdeju, nevis Mēdejai. Jāsons trenkā ēnas, grib seksuāli izmantot tās. Jutekliskā, apdraudētā sieviešu pasaule tiek nostādīta pret varmācīgo, fiziski spēcīgo un racionālo vīriešu pasauli, kas pa reizei eleganti, pa reizei provinciāli pašdarbnieciski pieprot bārstīt demagoģiskas frāzes par humānismu. Vīriešiem tik ļoti patīk runāt, ka viņi, aizmirstot sarunu biedreni, pagriežas pret zāli un referē tai. Kad Mēdeja nepiekrīt atstāt Korintu, Kreonts to mēģina piekukuļot ar televizoru. Kad neizdodas, sāk agresīvi kliegt. Arī Mēdeja pieprot klaigāt, dažkārt kļūstot līdzīga tirgus bābietim. Finālā Mēdeja, lai apklusinātu Jāsona demagoģiju, neatrod citu līdzekli kā vien nomest no otrā stāva bērnu, kura lomā liela plika lelle. Ir, ko padomāt, par trauslajiem tiltiņiem starp svešajām, bet blakus neizbēgami eksistējošajām pasaulēm. Un par to, cik viegli tos iznīcināt.

Noskatījusies Mēdeju, nevaru piekrist ne tam, ka politiskā skatuve postdramatiskā teātra estētikā ir vakardiena, ne tam, ka Berlīnes Volksbuhne piecdesmit astoņus gadus vecais mākslinieciskais vadītājs Franks Kastorfs, kurš sevi dēvē par mūžīgo dumpinieku ar noslieci uz psihopātiju, ir izšāvis visu pulveri.

Svarīgākais