Šodien un rīt kinoteātrī Rīga var noskatīties jaunāko latviešu dokumentālo filmu izlasi – sešas filmas, kas pērn guva ievērību ne tikai pašu mājās, bet arī ārzemēs.
Kinoteātris Rīga gadu sācis ar iepriekšējā gadā augsti novērtētu pašmāju dokumentālo filmu retrospekciju. Pirmajā programmas daļā iekļautas divas filmas par operas māksliniekiem un operas dzīves aizkulisēm. Filmā Laimes luteklis režisore Rūta Celma portretē izcilo operdziedātāju Egilu Siliņu, kura dzīve aizrit pasaules labākajos operas namos, vienmēr ceļā. Atmetot klišeju par operas spožumu un mūžam pavadošo slavu, režisore tiecas parādīt arī izcilā mākslinieka ikdienas dzīvi, neslēpjot viņa skumjas un vientulību. Pats filmas varonis atzīstas, ka dažkārt operdziedātāju var pielīdzināt klaidonim, kas nekad nav mājās. Neuzbāzīgi, uzmanīgi un iejūtīgi režisore mēģinājusi tuvoties šīs mākslas neatvairāmajam kārdinājumam un vienlaikus postam, kas operas dziedoni padara par sava talanta upuri. Tomēr filma nevieš bezcerīgu līdzjūtību un nesludina negatīvas emocijas. Operatora Dāvja Sīmaņa notvertajos dziedātāja tuvplānos atspoguļojas mūzikas pārpasaulīgais spēks, kā nepārprotama atbilde uz izaicinošo filmas nosaukumu. Laimes luteklis ir viens no pēdējiem izcilā kameras vīra ekrāna darbiem.
Savukārt režisora Dāvja Sīmaņa juniora dokumentāli – inscenētajā filmā VALKYRIE LIMITED redzams Riharda Vāgnera operas Valkīra iestudēšanas process Latvijas Nacionālajā operā. Neslēpjot iestudēšanas aizkulises, kā uz delnas parādās režisora Viestura Kairiša un pārējo izrādes veidotāju raksturi. Mazliet ironiski Valkīras uzvešanas procesu pielīdzinot pašas operas sižetam, iznākusi traģikomiska filma par mākslinieka ideāliem un nepārvaramajiem šķēršļiem vai, tieši otrādi, - nejaušību un nepārliecinātību, kas bieži vien kļūst par radošā procesa jaudīgāko dzinuli. Šī daudznozīmība, kā arī ironiskais risinājums, iespaidīgā estētika un veikli savītais sižetiskais kāpinājums noteikti to ieceļ pēdējo gadu labāko pašmāju dokumentālo filmu kārtā.
Otro programmas daļu veido filmas, kurās caur cilvēku likteņiem risināta sociāla tematika, - 2009. gada Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps labākā īsmetrāžas dokumentālā filma Bekons, sviests un mana mamma un labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma Bēgums. Ilzes Burkovskas – Jakobsenas filma Bekons, sviests un mana mamma ir personīgs un aizkustinošs stāsts par pēckara paaudzi Latvijā no neatkarības atgūšanas laika līdz mūsdienām. Par galveno stāsta varoni režisore izvēlējusies savu mammu, kuru uzcītīgi filmējusi septiņpadsmit gadu garumā. Mīļā un skaudrā filma vēsta par «vienkāršā cilvēka» sapņiem, kas saduras ar politisko un sociālo pārmaiņu diktētajiem noteikumiem. Tas ir nelielas, bet neizmērojami cilvēcīgas uzdrīkstēšanās stāsts, kādu Latvijā, jo īpaši šobrīd, akūti pietrūkst. Savukārt Ivara Zviedra filmā Bēgums fiksētas kādas latviešu kopienas likteņu līkloči peļņā Īrijā. Ar scenāristes un montāžas režisores Kristas Burānes palīdzību filma ieguvusi vairākus spilgtus, saistītus stāstus, kas ieintriģē gan distancēti vērtēt, gan dzīvot līdzi svešumā mītošo tautiešu gaitām.
Programmā Veiksmes ceļinieki apvienotas divas pasaules dokumentālo piedzīvojumu filmu stilā veidotas filmas, pie kurām strādājusi internacionāla radošā komanda Laimas Freimanes un Ulda Cekula vadībā. Filmā Nogalināt vai mirt režisors Vladislavs Ščepins atklāj Latvijas izcelsmes leģendārā baltādainā Brazīlijas tīģeru mednieka Sašas Ziemeļa neparasto dzīvesstāstu. Savukārt filma Kas bija Ed.L.? vēsta par Koraļļu pils radītāju Edvardu Liedskalniņu, kurš dzimis Latvijā Krievijas impērijas laikā, pārstaigājis Ziemeļamerikas kontinentu un uzcēlis pieminekli, kas pēc septiņdesmit gadiem joprojām saista ļaužu skatienus un prātus.