Kāpēc vairot sāpes, lai vairojas labāk prieks – šie, no paša bērnu tuvredzības un cilvēku nežēlības cietušā Baltā kaķīša vārdi, kas apliecina ticību labā uzvarai šajā melno kaķu pārvaldītajā pasaulē, gada nogalē izskan no Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves ikgadējā Ziemassvētku koncertā.
Tā scenārija autors un režisors Edmunds Freibergs laikā, kad cilvēki laikam jau vairāk kā jelkad alkst piedzīvot kādu brīnumu, nolēmis atgādināt Kārļa Skalbes pasakas Kaķīša dzirnaviņas patiesības iestudējumā ar Valda Zilvera mūziku un Marata Samauska dziesmu tekstiem. Tas nežilbina ar ļoti augstu māksliniecisko līmeni, bet spēj dāvāt ticību piedošanas brīnumam un prieku, ko dod patiesas emocijas. Laikā, kad dabā gaisma pamazām uzveic tumsu, gribas taču noticēt, ka arī labie spēki, ko še iemieso naivi labsirdīgais un mīlīgais Mārtiņa Egliena Baltais kaķītis, var viedi stāvēt pāri Melnajam runcim – šarmanti elegantam ļaunumam Mārča Maņjakova atveidā. Šī mūžīgā cīņa liek atcerēties Svēto rakstu patiesību par otru vaigu, kas jāgriež sitējam un jautāt, vai esam spējīgi piedot. Vienalga, vai viņš, viņa, viņi saprot, vai nesaprot, ko dara. Ko sēsi, to pļausi – mūsu senči zināja, ko runāja. Ne mums, cilvēkiem, tiesāt.
Šajā Kaķīša dzirnaviņu iestudējumā arī redzēju, ko spēj veikt teātra radītais brīnums – beznosacījumu ticību tam mirklim uz skatuves, kad no nelietīgo puišu izdarībām cieš nevis pūkainā kažokā ieģērbts aktieris, bet nelaimīgs kaķītis, kam patiešām sāp. Bija patiesi aizkustinoši vērot Knīpu un knauķu meiteni Katrīnu Kamarūti, kas bija tik patiesa savā pasakas vērotājas lomā tieši tāpēc, ka neko nespēlēja. Diemžēl dažus profesionāļus Ziemassvētku koncertu rutīna, režisora idejas vai Alberta Kivlenieka kustību horeogrāfija jau bija nogurdinājusi. Prieks gan, ka no tās vairs nebija ne vēsts balti košajā (galvenokārt pateicoties Lienes Rolšteinas kostīmiem) koncerta otrajā daļā, kad Julgī Staltes vadībā, dūdu un bungu mūzikas grupas Auļi pavadījumā tika izdziedātas, izdejotas un izspēlētas latviešu tautas dziesmas, rotaļas un tradicionālās Ziemassvētku dziesmas, līdzsvaram ieviešot arī kristīgajās vērtībās balstītu klusinātu apceres brīdi. Auļi neapšaubāmi ir šā koncerta spēcīgais trumpis, kas palīdz radīt raibu, dzirkstošu, spridzīgu, gaiša humora piebirdinātu Ziemassvētku kokteili, no kura sev nepieciešamo svētku noskaņu var gūt katrs, un skatītāju priecīgās sejas liecināja, ka tas koncerta veidotājiem ir izdevies.
Īpašs paldies Ditai Lūriņai, Evijai Skultei, Daigai Gaismiņai, Ingai Misānei, Mārcim Maņjakovam un Mārtiņam Eglienam par mirdzošajām acīm, kas neapdzisa ne mirkli, atgādinot bezrūpīgu bērnību, kad ticēšana brīnumiem ir tikpat pašsaprotama kā piparkūkas Ziemassvētku galdā.