Zinātne, kas aizved pie Dieva

 

Apgāda Jumava kafejnīcā 8. decembrī notika interesentu tikšanās ar dakteri Pēteri Kļavu, kurš vada populāro TV raidījumu Šeit un tagad, un Latvijas Universitātes matemātikas profesoru Andri Buiķi. Pasākuma iemesls bija nesen apgādā Jumava sadarbībā ar Neatkarīgo iznākusi grāmata – Maikla Talbota Hologrāfiskais Visums.

Tieši dakteris Pēteris Kļava bija tas, kurš pirms vairākiem gadiem ieteica tulkot un izdot šo viņaprāt ļoti interesanto un vērtīgo grāmatu. Tā varētu būt īpaši interesanta tiem, kuri interesējas par modernās zinātnes un reliģijas saistību. Lūk, daži no jautājumiem, uz kuriem cenšas atbildēt Maikla Talbota Hologrāfiskais Visums. Kāpēc cilvēkam, kurš piedzīvojis smadzeņu traumu, tomēr nepazūd atmiņas? Priekšnojautas un sapņi, kas brīdina par gaidāmo nelaimi. Kas patiesībā notiek ar cilvēku sapņa laikā? Telepātija – spēja sazināties no attāluma. Vai iespējams ietekmēt loterijas rezultātu ar prāta palīdzību? Nāvei tuvu stāvokļu pieredzes. Iespējamā ceļošana laikā. Priekšmetu pārvietošana ar domas spēku. Vai pastāv reinkarnācija? Cilvēka dvēseles nemirstība. Kādos apstākļos cilvēki piedzīvo reliģiskas vīzijas? Kristus brūču – stigmatu – veidošanās ticīgajiem. Slimību diagnostika pēc auras. Brīnumainas izārstēšanās – ļaundabīgie audzēji pazūd kā sniega pikas uz karstas plīts. No kurienes ceļas dziednieku un pareģu spējas?

Grāmatas autors cenšas skaidrot šīs parādības balstoties uz analoģiju ar hologrāfisko informācijas ieraksta principu, ko cilvēks apguva samērā nesen – līdz ar lāzera izgudrošanu. Viena no hologrammas īpašībām ir tā, ka, piemēram, sadauzot stikla plāksni ar tajā ierakstītu hologrāfisku attēlu, katra no mazajām lauskām turpina saglabāt visu lielajā plāksnē ierakstīto attēlu. Autors apskata pasauli kā hologrāfisku sistēmu kopumu – sākot ar Visumu un beidzot ar cilvēka smadzeņu darbību. Medicīniskie eksperimenti liecina, ka, zaudējot daļu smadzeņu traumas rezultātā, sākumā zaudētā atmiņa var pilnībā atjaunoties. Tātad katra smadzeņu daļa sevī glabā pilnu informāciju.

Lūk, ieskats dažās no tikšanās laikā izteiktajām atziņām.

Pēteris Kļava: «Es savā darbā diemžēl gandrīz katru dienu saskaros ar nāvi. Un es redzu arī to, kā cilvēki baidās pat to runāt. Mēs pat baidāmies tā īsti runāt par dzīvi, vēlamies vien runāt tikai par to, kas notiek dzīvē. Bet Talbota grāmata mums palīdz atbrīvoties no šīm bailēm.

Patiesībā zinātnē eksistē tikai daži tā saucamie lielie jautājumi – kas ir realitāte, kas ir prāts, vai realitāte ir determinēta (tas ir – vai viss jau ir iepriekš nolemts), kas ir nāve un vai ir dzīve pēc nāves, kāds būs nākotnes cilvēks. Manuprāt, ja ārsts, skolotājs un zinātnieks par tiem neinteresējas, tad ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Nesen lasīju lekciju ārstiem Stradiņa universitātē, kurā pieminēju arī profesoru Lazovski. Jautāju – kur viņš ir? Atbilde it kā būtu – kapos. Bet vai tas tiešām ir viss? Auditorijā klusums. Es esmu pārliecināts, kas tomēr viss ir savādāk. Bet es arī jūtu, ka cilvēkiem bail runāt par šādām lietām. Cilvēki cenšas apiet nopietnos jautājumus un netic pārdabiskajam – vai arī nevēlas ticēt. Un, atklāti sakot, modernā Rietumu sabiedrība patiesībā arī nezin, kas ir dzīve, kas ir nāve un kas būs pēc tās.

Es pats savulaik esmu ticis iepazīstināts ar jaunekli, kurš, būdams akls, redzēja labāk nekā mēs, redzīgie, viņam bija tā saucamā «kiborga redze». Esmu sastapies ar cilvēku, kurš, uzliekot roku uz grāmatas, spēja tajā nolasīt jebkuru teikumu no jebkuras lappuses.

Iespējams, šādas neparastās spējas slēpjas katrā no mums. Medicīnā aprakstīts gadījums par zēnu, kuram bija smadzeņu audzējs. Ārsti viņu jau bija norakstījuši. Bet zēnam ļoti patika spēlēt datorspēles, īpaši tās ar šaudīšanos. Tad kādam ienāca prātā izgatavot programmu, kurā pretinieka vietā datora ekrānā bija redzams viņa audzēja rentgena attēls. Zēns tik ilgi apšaudīja šo savu ienaidnieku, kamēr tas pilnībā pazuda!»

Andris Buiķis: «Cilvēkiem jāmācās pieiet šīm lietām bez aizspriedumiem. Mēs gan parasti sākam ticēt neparastām, it kā pārdabiskām lietām tikai tad, ja paši tās esam personīgi pieredzējuši. Bet pat liecinieki bieži kautrējas par tām runāt, turklāt dažkārt tās neizskaidrojamā kārtā pilnībā izdzēšanās no atmiņas.

Daudzi pazīstami zinātnieki uzskata, ka tā fizika, kurai savā grāmatā pieskaras Talbots, beigu beigās mūs aizvedīs pie Dieva – vienalga, kā mēs viņu saucam, vai par Augstāko saprātu, par Absolūto realitāti vai kā citādi. Man ir arī kāds ieteikums tiem, kuri lasīs Maikla Talbota grāmatu – nevajag baidīties, ja pilnībā neizprotat kādu tajā pieminēto fizikas terminu vai jēdzienu. Es ieteiktu to lasīt kopā ar Edgara Imanta Siliņa darbu Lielo patiesību meklējumi, kuru var uzskatīt par lielisku ievadu modernajā fizikā.»