Pēc Tila Pūcesspieģeļa pirmizrādes Dailes teātrī varēju sacīt kā Ēvalda Valtera fotogrāfs pie Paulīnes zārka labi zināmajā filmā – skaista gan nelaiķe! Tāpēc, ka izrādes forma, ko veidojuši scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un par gaismām atbildīgie – Romāns Medvedevs, Reinis Suhanovs un Krišjānis Strazdīts, bija gudri veidota, taču dzīvība šajā skaistajā tēlā snauda kā ņiprā Paulīne zārkā.
Par to, ka pirmizrādē tā bija snaudusi, pārliecinājos Tila piektajā izrādē – kā gluds mīklas pikucis sastrādāta pīnītē, tā kļuvusi niansētāka un nes ļoti skaidri nolasāmu vēsti. Pat vairākas. Cita lieta, ka izrādes kvalitāte ir neviendabīga un trūkst paša galvenā – Tila.
Stāsts par flāmu tautas garu un brīvības cīņu varoni vēstīts farsa valodā, ar tai raksturīgo vulgārumu, klaunādi un komiskiem pārspīlējumiem. Šādos spēles noteikumos Daiņa Grūbes Tils ir viens no klauniem, kam jābūt ar āksta dvēseli – kā viņa tēvam, Artūra Skrastiņa Klāsam, mātei – Vitas Vārpiņas Sotkinai, Rēzijas Kalniņas Katalīnai. Šie aktieri nospēlē klauna tēla divdabību, atklājot, ka maska tiešām ir tikai maska, vienīgi nēsājot to, iespējams sevī saglabāt brīvības sajūtu, ko tie, kas pie varas, tiecas atņemt.
Grigorija Gorina Tils ir talantīgs dzīves spēlmanis, āksts, tautas dzīvais, vitālais gars ar Kazanovas un Šveika vaibstiem. Daiņa Grūbes Tils – kalsns puika, uz ko meitenes apriori krīt kā mušas uz cukuru un kurš tēlo dumpinieku – ir determinēts varonis. Lai arī noprotams, ka režisors Tilu redz sarežģītāku nekā jaunais aktieris to spēlē, arī šī versija ir uzmanības vērta un kalpo par Mihaila Gruzdova piemesto pagali tajā varoņu jautājuma ugunskurā, ko sakūra Nacionālais teātris ar savu Vadoni.
Dailes Tils vēsta par to, ka šis laiks nav spēcīgo, harizmātisko varoņu laiks. Tas dzemdē netalantīgus vārguļus - lieliska aina ar batutiem, kur Tils Orānijas prinča armijā demonstrē fizisko mazspēcību, kuri prot brūķēt muti un kam pietiek drosmes (nevis nicinājuma vai citu iemeslu dēļ) izaicināt sabiedrību, parādot augstām amatpersonām pliku dibenu. Vismaz šo daļu Dainis Grūbe nospēlē visai pārliecinoši. Tomēr noticēt, ka tēva Klāsa pelni pie Tila sirds dedzina ādu, liekot kā vulkāna lavai izvirst eksistenciālajam jautājumam – kāpēc dzīvot, uzpūšot svētā naida liesmas un spēcinot cīņai par tautas brīvību, nav iespējams. Ja Tils ir savas tautas raksturīgāko īpašību kopums, tad šis ir mums ļoti neglaimojošs spoguļattēls.
Otrajā redzētajā izrādē bija trīs vaļi – Jura Žagara zivju tirgotājs Josts, Artūra Skrastiņa Klāss un Jura Bartkeviča Bende. Un tieši viņi un viņu attiecības man kļuva par to pelnu maisiņu, kas dedzina miesu – tik tieši un precīzi tās atspoguļo mūsu laiku. Ir jābūt ļoti biezai ādai, lai nesajustu šo noskaņojumu, gaisotni, kas uz Dailes lielās skatuves veidojās tik bieza un runīga – kā mūsu, ar kārtējo nodokļu celšanu indētajā ikdienā.
Gorins Jostu salīdzina ar Jūdu, ļaujot Klāsa nāvē saskatīt līdzību ar Kristu, un traģiskais ir tas, ka šī nāve ir bezjēdzīga. Viena no emocionālākajām ainām ir otrajā daļā, kad Klāss uz ķekatām (asprātīgs risinājums – tā pirmajā daļā parādās arī Rēzijas Kalniņas Katalīnas «mēness ūdentiņa» izsauktie gari) nāk atvadīties no Tila. Viņa vārdi: «es sadegu – domāju, ka tava dzīve izveidosies savādāk... Bet tev ir tieši tas pats! Un tam nav paredzams gals...» izskan ar biezi klātu bezjēdzības un nolemtības nokrāsu, tieši Klāsam kļūstot par izrādes dramatisko centru, kas piešķir izrādei teju eksistenciālas traģēdijas mērogu.
Salīdzinot ar pirmizrādē redzēto, smalkāk izstrādāts Jura Žagara zivju tirgotājs Josts. Aktieris atklāj tāda cilvēka drāmu, kuru moka apziņa, ka šis nav viņa laiks; rādot cilvēku, kas, kalpojot idejai, zaudē savu cilvēcību; uzdodot tirdošo jautājumu, kam, gruzdošam, šodienas vēji uzpūš kvēli – ko laiks dara ar cilvēku. No tā atvasinās vēl daudzi citi, kas varbūt kādam šķitīs naivi. Piemēram, vai, nokļūstot varas ķetnās, iespējams nenodot savu sirdsapziņu. Šis naivums vislabākajā nozīmē mani Mihaila Gruzdova izrādē valdzina, jo tas nozīmē, ka ideāli šodien nav vien pagales, no kā sakraut sārtu, lai izceptu tos, kas tiem vēl tic.
Ja Jura Bartkeviča dikcija būtu labāka, un arī sestajā rindā, nemaz nerunājot par tālākajām, varētu uztvert sacīto, viņš būtu vēl spēcīgāks spēlētājs šajā trijotnē. (Tāpat arī liela daļa Ginta Andžāna Filipa teksta pazūd viņa padegunē.) Bende ar tetovētu balodi uz krūtīm – jau vizuāli iespaidīgs tēls, kas nedaudzajās tam atvēlētajās ainās noiet ceļu no nāves eņģeļa līdz upurjēram. Šī trijotnes inspirēta, dzimst atziņa, ka laiks ir tas akmens, ko mēs kā Sīzifi veļam, pakļaujot sevi mocībām, kam neredz ne gala, ne malas. Dzīve ir iebraukusi absurda grāvī un šīs trīs – ticība, cerība un mīlestība, nedarbojas. Šo sajūtu pastiprina arī Tila un Initas Dzelmes Neles attiecības, kurās nav mīlestības.
Īpašus aplausus pelna Kristīnes Pasternakas veidotie kostīmi (kaut vai Prefekts ar sarkanām ausīm un dibenu kā pērtiķim – lieliski!), Reiņa Suhanova tēlainā scenogrāfija un Kristapa Rasima muzikālais noformējums. Atliek vien novilkt – ja visi Gruzdova audzinātie jaunie aktieri spētu būt līdzvērtīgi pieredzējušajiem (tuvu tam ir Kristaps Rasims abās mazajās lomiņās), izrādes komponentu saķere būtu notikusi vienlīdz cieša un baltie laukumi nerēgotos. Gribas domāt, ka tikai pagaidām izrādes svaru kausi pārliecinoši nosveras vienā pusē, tomēr ļaujot tai dzīvot.