Līdz 3. februārim Rīgas mākslas telpas Intro zālē aplūkojama mākslinieku Mika Mitrēvica un Kristīnes Kursišas izstāde whaithings*. Izstādes nosaukums ir angļu valodas vārdu «wait» un «things» sakrustojums. Rūpju lietas, kas liek mums gaidīt, vai arīdzan pašas uz kaut ko gaida.
Tāpat kā nesenākajās izstādēs, ko abi mākslinieki veidojuši atsevišķi (Mika Mitrēvica Entropijas kubs VKN galerijā un Kristīnes Kursišas Ārpus kontroles galerijā Alma) arī šoreiz, darbojoties tandēmā, viņiem bijis svarīgi iekustināt vērotāju domāšanu par konkrētu tēmu. Arī jaunās izstādes instalāciju būtība slēpjas acīm neredzamajā. Tās rosina bagātīgu skaidrojumu iespēju, varētu sacīt arī «gara svārstības», ko šajā izstādē piemin abi mākslinieki.
Mks Mitrēvics un Kristīne Kursiša ir vieni no redzamākajiem pašmāju laikmetīgās mākslas pārstāvjiem. Miks Mitrēvics šogad kopā ar mākslinieci Evelīnu Deičmani pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē ar darbu Trauslā daba, 2008. gadā ieguva Swedbank laikmetīgās mākslas balvu, kā arī veiksmīgi piedalījās Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 7, paralēli veidojot izstādes Latvijā. Savukārt Kristīne Kursiša 2008. gadā piedalījās Latvijas laikmetīgās mākslas izstādē Buket Maskavas Laikmetīgās mākslas centrā, Baltijas valstu mūsdienu mākslas izstādē Exposition d'art contemporain balte Parīzē, kā arī veidojusi izstādes un īsfilmas (Privātdetektīvs un Naktsmurgi) Latvijā.
Pateicoties viņiem, Intro zāle divu mēnešu garumā pārtapusi par miniatūru botānisko dārzu. Striķīšos ievērti istabas augi, mazītiņa siltumnīca, dažādas sildierīces un pilošs ūdens - tie ir galvenie izstādes elementi, iesaistīti dažās nelielās performancēs. Skatītājiem paveras dzīvs process – notikumi, kas rit savu gaitu, neatkarīgi no vērotāju iesaistīšanās. Tomēr vēlme iesaistīties ir. Tāpēc izstāde tiek dēvēta par rūpjulietām – tā pievēršas mazajiem rituāliem, kas krāšņo cilvēku dzīvi un palīdz sakārtoties pašam. Izstādes koncepcijā teikts: «Cilvēka gara svārstības, nemitīgie meklējumi pēc sakārtotības apaudzē viņu ar dažnedažādām struktūrām un rūpju augļiem (rūpjulietas). Cilvēku priekšstati par lietu kārtību liek tiem rūpēties par teju visu savu tuvāko apkārtni. Taču rūpes, ko prasa šīs nepārtrauktās svārstības, augi un caurs jumts, kļūst par rituālu, kura laikā sakārtojas vienīgi cilvēks.»
Mākslinieku vērojums, protams, ļoti trāpīgs. Rūpes kā vienu no cilvēka esamības pamatnoteiksmēm izvirzījis jau filosofs Martins Heidegers. Viņaprāt, cilvēks nav aplūkojams atrauti no laika un situācijas, kurā viņš iesaistīts, turklāt rūpes un ieinteresētība ir vieni no esamības pamata stāvokļiem. Vienkāršoti izsakoties, ir grūti iedomāties cilvēku, kurš neinteresējas un nerūpējas. Tas izpaužas gandrīz visās darbībās. Turklāt mākslinieki uzsvēruši arī to, ka nereti rūpes kļūst par iespēju mainīties sev pašam.
Loģiski, ka otra izstādes ideja saistīta ar mainīgo dabu. «Izstādes ekspozīcija veido vienotu telpu – stāstu, kas atklāj nepastāvību un nepārtrauktas svārstības, apstākļus, kuros mīt nemainīgais mainīgums, transformācijas un attīstība. Stabilitāte un pabeigtība kļūst par nocietināšanās un apstāšanās garantu,» noformulējuši izstādes veidotāji. Tas kārtējo reizi liek aizdomāties, vai «būt sev pašam» nav ērtības labad pieņemta konstrukcija, ka mainīgā daba vislabāk raksturo tieši cilvēka iekšējo pasauli iepretim apkārtesošiem procesiem, kas pārsvarā iegrožoti rāmjos un pakļauti likumsakarībai. Tāpēc mainīgā daba šoreiz uzlūkojama arī kā cilvēka iekšējās pasaules metafora.
Un tomēr, tāpat kā Kristīnes Kursišas izstādē Ārpus kontroles sievišķās un vīrišķās pasaules formulējumi līdzinājās populārāko pašpalīdzības grāmatu tekstiem, arī šai izstādei pietrūkst konceptuālā grūdiena. Nelielās siltumnīcas ainiņas veidotas pārdomāti un asprātīgi, un noteikti iedarbina acīgāko izstādes apmeklētāju iztēli, tomēr līdz spēcīgam vispārinājumam neaizvelk. Manuprāt, izstāde paver pārāk plašas interpretācijas iespējas. Vēloties nošaut vairākus zaķus ar vienu šāvienu, mākslinieki, nedaudz apbružājušies un izveidojuši dažas smalkas un estētiski baudāmas ainiņas, ar nelielu nobīdi atgriezušies izejas punktā.
Visiedarbīgākā šķiet instalācija, kur ūdens pilieni iedarbina vēja zvanu skanējumu. Tā liek aizdomāties, ka pašsaprotami rituāli reizēm izraisa kaut ko spontānu un pārsteidzošu. Kaut ko, kas izstādei kopumā pietrūcis.