Ģirts Ēcis debijai Valmieras Drāmas teātrī izvēlējies franču autora Rolāna Topora (1938–1997) lugu Ziema zem galda. Mazajā zālē tapusī «pasaka pieaugušajiem» ir izrāde, kādai vajadzētu būt katra teātra repertuārā, – pozitīvs prieka avots, kas garantē kvalitatīvu un saturīgu izklaidi.
Stāstot par savu iestudējumu Valmierā, Ģirts Ēcis uzsvēris pagājušā gadsimta 60. gadu vidū tapušās lugas aktualitāti, jo tā vēsta par emigrāciju: «Cik daudz nav latviešu, kas aizbraukuši un kaut kur Rietumos būtībā arī dzīvo «zem galda». Tas ir arī stāsts par austrumeiropiešiem, kuri vēl nav kļuvuši par bezdzimuma būtnēm un ir pārsteigums rietumniekiem. Dragomirs un Gricka ir divi jauni čaļi, kas devušies nevis ekonomiskajā emigrācijā, lai nomaksātu kredītus, bet – lai kaut ko tur iemācītos. Viņi ir mākslinieki un arī tāpēc patīk sievietēm.» Tomēr izrāde nav par emigrāciju – vai, precīzāk, arī par to. Par galveno tēmu kļūst jūtas, kas, citējot Blaumani, kāpj žogam pāri jeb izkāpj no pagaldes, pārkāpjot nacionālās un sociālās robežas. Plašāk raugoties – brīvība, kas ir mentāls lielums un nav atkarīgs no tādiem ierobežojošiem faktoriem kā fiziskā, ģeogrāfiskā telpa.
Izrāde fascinējoši balansē uz reālā un absurdā robežas, kādēļ publikā bija jūtams mulsums – kā to uztvert, ar kādu attieksmi skatīties? Jo Māra Bezmera kurpnieka Dragomira īrētā apdzīvojamā platība ir pagalde Māras Mennikas tulkotājas Floransas īrētajā dzīvoklī. Tur viņš, neērtā pozā sēžot vai tupot, gan labo savas saimnieces kurpes, gan pamanās gatavot sev ēdienu. Emigranta «zem galda» situācija ietver absurda teātrim raksturīgo svešā/izraidītā izjūtu, kas iezīmē plaisu starp cilvēku un dzīvi, kurā viņš nevar/nespēj pilnvērtīgi piedalīties. Kad ierodas Kārļa Neimaņa atveidotais Dragomira brālēns, vijolnieks Gricka pats ar savu vēju un bez ceremonijām ieņem vietu zem galda, situācija kļūst nekontrolējama. Reiņa Suhanova veidotā spēles telpa – grozāma platforma, kuras vienā pusē Floransas istaba, otrā – mājas fasāde ar to rotājošiem putnu būrīšiem – skatuviskajai darbībai dod tēlainu ietvaru.
Spēles stils, kam kamertoni dod Jēkaba Nīmaņa komponētā mūzika, neilgi pēc pirmizrādes vēl nebija viscaur tīrs, ar franču dzīvesstilam raksturīgo vieglumu, ko, šķiet, režisors bija centies panākt. Tomēr aktieriem izdevās materializēt brīvību. Radīt to paradoksālo izjūtu, kad brīvība, kuras simbols šeit ir mūzika (jo abi radinieki spēlē savus instrumentus), mīt tieši ierobežotajā telpā, kamēr Floransa mokās ar tulkošanu uz galda. Brīvība, kurā var ietvert gan jūtas, gan radošo garu, gan spēju pieņemt lēmumus, pamazām izplūst no pagaldes un pārņem visu telpu, izjaucot nosacīto kārtību, taču ļaujot sajust dzīves garšu.
Māra Mennika un Māris Bezmers Floransas un Dragomira tuvināšanos nospēlē ar pasaku prinčiem un princesēm raksturīgo šķīsto pieklājību, taču panāk, ka gaisa telpa ap viņiem ir seksuālās enerģijas elektrizēta. Īpaši jau ainā ar podziņas meklēšanu pagaldē.
Ingas Siliņas «turīgākā un izsmalcinātākā» Floransas draudzene Raimonda kā viltīgā lapsa un Imanta Strada ļoti smieklīgais un «ļoti nepatīkamais» Floransas izdevējs un precinieks Marks veic pasaku antagonistu – kaitnieku funkciju. Inga Siliņa savā tēlā aptuvenāka, Imants Strads kariķē ar acīm redzamu patiku un ir patiesi apburošs sliktais-liekais.
Kārlis Neimanis šajā pasakā Gricku spēlē azartiski, kā drusku nekaunīgu, drusku pašpārliecinātu brīvo garu, kas pārtop labajā fejā. Grickas ekstrēmās pārvērtības un laimīgās beigas iepriekšējo notikumu un noskaņas kontekstā šķiet tieši tik ticamas, cik var būt iespējama ķirbja pārvēršanās par karieti. Tā pēc sirsnīgās izsmiešanās skumji jānopūšas par brīnumiem, kas ļāvuši pasapņot.