Viesojoties Rīgā slavenais arhitektūras kritiķis Ārons Betskis uzsvēra celtņu un arhitektūras nošķīrumu. Bieži vien aizmirstam, ka ēkas ir tikai galarezultāts, bet arhitektūra – viss, kas ar tām saistās, proti, domāšana par celtnēm. Prieks, ka līdzīgu pieeju demonstrē arī laikmetīgās arhitektūras grāmatas Process veidotāji. Pagājuši gandrīz divi gadi kopš pirmā izdevuma, kas pievērsās labas arhitektūras priekšnosacījumiem, tagad pie lasītājiem nonācis arī Procesa otrais numurs.
Izdevuma Process idejiskais kodols palicis nemainīgs. Arī otro daļu veidojuši arhitekti un sava aroda entuziasti – grāmatas redaktore Ieva Zībārte, kā arī vairāku rakstu un interviju autors Vents Vīnbergs. Process 2 tapis, sadarbojoties ar rakstu autoriem Evelīnu Ozolu, Matīsu Groskaufmani, Andu Kļaviņu, Unu Meisteri un Zīli Dāvidsoni. Ieva Zībārte iepriekš izteikusies, ka vēlas, lai izdevums piesaista ne tikai nozares profesionāļu uzmanību, tāpēc grāmata veidota, pārkāpjot robežas un ierastos priekšstatus par arhitektūru.
Grāmatā atradīsiet pēdējo gadu skaistākās ēkas un vietas. Izraudzīti gan lielāki projekti, piemēram, Pārventas bibliotēka Ventspilī, gan mazā un omulīgā Vīna studija, gan drosmīgi publiskās arhitektūras piemēri – Dienas aprūpes centrs Maskavas rajonā un Majoru pamatskolas sporta laukums. Kā teicis Vents Vīnbergs, grāmatā apkopotie apraksti ir drīzāk jutekliski, nevis teorētiski. Tāpēc par garlaicīgiem un sausiem arhitektūras jēdzieniem šoreiz jāsūdzas nebūs.
Ārons Betskis uzsvēris arī to, ka arhitektiem ne tikai jāplāno nākotnes ēkas, bet aktīvi jādomā par esošajām. Paturot prātā šo ideju, otrā Procesa parādīšanās pašā krīzes karstumā drīzāk uzskatāma par likumsakarību, nevis laimīgu apstākļu sakritību. Profesionālais atslābums paver vietu refleksijai par izdarīto, kā arī radošai mijiedarbībai ar citām kultūras formām. Tāpēc šķiet loģiski, ka grāmatu ievada arhitektu Mārtiņa Pīlēna un Niklāva Paegles projekts Credit Crunch City, kas iesaldētos Rīgas būvlaukumus uz laiku piedāvā aizpildīt ar lētu, taču lietderīgu saturu — labības laukiem vasarā un eglīšu tirdziņiem ziemā.
Izdevumā vieta atradusies arī apjomīgajam Evelīnas Ozolas pētījumam par Rīgas radošajiem kvartāliem, pievēršot uzmanību tam, ka arhitektūrai jābūt «dzīvai» - to veido atmosfēra, noskaņa un piedzīvojumi. Komentējot Rīgas radošās «saliņas», mākslinieks Miks Mitrēvics un sociologs Viesturs Celmiņš atgādina, ka radoši ir cilvēki, nevis vietas. Tāpēc Process 2 piedāvā arī astoņas intervijas ar spilgtām arhitektūras, mākslas un dizaina nozares personībām, piemēram, dizaina biroja Rijada veidotājiem – dizaineri Rihardu Funtu un projektu vadītāju Ilzi Jankovsku -, pašmāju modes spīdekļiem Rolandu Pēterkopu un Mārīti Krastiņu jeb Mareunrol’s un Šveicē dzīvojošo latviešu kuratori Egiju Inzuli. Sarunām «par un ap arhitektūru» piekrituši arī augstu novērtēti arhitekti – Arnis Dimiņš, Reinis Liepiņš, Mārtiņš Pīlēns un Zaiga Gaile. Vienai no intervijām pat dots virsraksts: «Pārsteidzoši, bet šī ir Arņa Dimiņa pirmā intervija». Viņa biroja Substance projektētais Majoru pamatskolas laukums Jūrmalā ir pirmais latviešu arhitektūras darinājums, kas kopš neatkarības atgūšanas izpelnījies tik plašu pasaules profesionālās preses uzmanību.
Nav tomēr brīnums, ka ievērojami arhitektūras dzīves fakti pašmāju sabiedrības acīm paskrien garām. Pilsētbūvniecība daudziem diemžēl joprojām saistās ar negatīvām emocijām (patvaļību, ainavas bojāšanu), nevis augstvērtīgu māksliniecisku darbību. Tāpēc Arhitektūras veicināšanas fonda, Valsts Kultūrkapitāla fonda un uzņēmuma Vincents Inspira finansētais izdevums, manuprāt, ir viena no «pirmās nepieciešamības precēm» Latvijas pašreizējā kultūras ainā, līdzīgi kā pašmāju laikmetīgās mākslas pētījumi un diskusijas. Citādi var sanākt, ka ekonomiskā krīze atstās ievērojamu robu ne tikai cilvēku maciņos, bet arī domāšanā.