Kā Džilindžers mani iesēdināja peļķē

 

Pēc Teātra Vēstneša pasūtījuma uzrakstīju rakstu par Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera darbu pēdējos gados, kas tiks publicēts žurnāla 3. numurā. Mana sacerējuma virsraksts ir Džilindžers: divi vienā un galvenā atziņa, ka režisors Dailes teātrī sevi realizē kā rūpīgs saimnieks-organizators, bet Liepājas teātrī – kā mākslinieks. Raksta tapšanas laikā man nebija iespējams vēlreiz noskatīties Oņeginu, ko biju redzējusi pirmizrādē. Mūziklu redzēju tikai 10. decembrī, kad žurnāls jau drukājās tipogrāfijā un kad tajā nevarēja mainīt vairs ne vārda. Bet 10. decembra vakara Oņegins izmainīja ne tikai manu viedokli par šo iestudējumu un režisoru, bet par visu Dailes teātra pašreizējā brīža seju.

Latvijas teātros aizvien biežāk tiek izlaistas negatavas izrādes, kuras gatavību sasniedz vien ap septīto desmito rādīšanas reizi. Mans personiski piedzīvoto negatavo izrāžu saraksts pēdējās sezonās nav mazs: Zojas dzīvoklis Valmieras teātrī, Kabalas noslēpumi, Ilgu tramvajs JRT, Osedžas zeme NT, M. Butterfly un Oņegins Dailes teātrī... Turklāt tās visas ir nozīmīgas izrādes, bieži vien attiecīgo teātru sezonas centri. Dzirdēts viedoklis – tas taču tikai dabīgi, katrai izrādei vajag iespēlēties. Var piekrist tiktāl, ka piektā izrāde var/drīkst būt labāka par pirmo. (Kaut gan nevaru iedomāties, ka R. Vilsons, E. Nekrošus, R. Kasteluči, K. Serebreņņikovs vai K. Smeds publikai rādītu pusgatavu darbu.) Bet nevar piekrist gadījumiem, kad pirmizrāde rada tik atgrūdoši negatīvu iespaidu, ka to pārvarēt, lai noskatītos uzvedumu vēlreiz, ir ārkārtīgi grūti. Kā personiski man bija ar Oņeginu. Šādai situācijai ir vairākas krasi negatīvas sekas. Avīzes/žurnāli recenzijas pieprasa tūlīt pēc pirmizrādes. Ja kritiķis ir godīgs un redzīgs, viņš pauž negatīvu viedokli, par ko no teātra puses tiek pasludināts par ļaundari, kurš nīst skatuves mākslu. Bet par vienu un to pašu uzvedumu pie mums neraksta vairākas recenzijas, un tā teātra vēsturē tiek iegrāmatots negatīvs vērtējums, kas vairs neatbilst konkrētajam objektam, ja izrāde piedzimst. Un kritiķis tiek iesēdināts peļķē.

Protams, neviens mākslinieks apzināti netiecas izlaist brāķi. Vai mūsu teātros pārāk īss ir laiks, kas tiek plānots izrādes iestudēšanai? Vai režisori neprot mērķtiecīgi organizēt darbu? Vai aktieri nav pietiekami profesionāli? Vai tiek ņemts vērā, ka sarežģītākām izrādēm, pie kurām pieder arī mūzikli, laiks ir nepieciešams ilgāks?

Turklāt nav godīgi skatītājiem pārdot negatavas izrādes, kuru cenas, salīdzinot ar Eiropu, ir relatīvi zemas, bet, samērojot ar mūsu cilvēku vidējiem ienākumiem, tikpat augstas. Teātris arī finansiāli tā zāģē zaru, uz kura pats sēž – ja cilvēks teātrī būs pirmo reizi vai arī būs atvilkts labprātīgā piespiedu kārtā, viņš vairs otrreiz, ja būs sastapies ar brāķi, nenāks pat par velti.

Tagad Oņegins ir ne tikai viena no pēdējo gadu labākajām Dailes teātra, bet visas Latvijas teātru izrādēm, kas pēkšņi atļauj ieraudzīt trīs būtiskas sakarības. Šis uzvedums kopā ar Aleksandra Morfova Finita la comedia! un Lauras Grozas M. Butterfly, pirmkārt, visi tapuši uz Dailes nolādētās Lielās skatuves un veido intriģējošu uzvedumu trijotni, kuras skatīšanās sagādā baudu un kuru gribas redzēt atkārtoti. It kā tai piemistu kāda saldā indes garša – noslēpums vārdā teatrālisms un sāpoša cilvēciskā dvēsele. Otra sakarība: Dailes teātris tādējādi izrāvies no ilgstošā stagnācijas stāvokļa. Un trešā – pašlaik Džilindžers ar Pūt, vējiņi! un Oņeginu sevi reprezentē kā mūziklu labāko moderno iestudētāju Latvijā. Mākslinieciskās kvalitātes ziņā blakus, manuprāt, var stāvēt vienīgi Lauras Grozas šīrudens Piafa Liepājas teātrī. Un galasecinājums: nav divu Džilindžeru, ir viens, kurš pilnvērtīgi kā mākslinieki sevi realizē kā Dailē, tā Liepājā, turklāt viņam izdevies, kā šķiet, pilnībā atbrīvoties no pēckaligulas traumas.

Oņeginā vislielākās, gandrīz neticamas pārmaiņas notikušas ar Artūru Skrastiņu Oņegina lomā un Intaru Busuli kā Puškinu. Izrādījies pilnīgi pamatots lēmums uzaicināt uz dzejnieka lomu šo dziedātāju: viņš omulīgi šiverē pa skatuvi, visur jūtas kā mājās, bet brīžos, kad viņa nesatraucamā pašapmierinātība draud ieslīgt komēdijas žanrā, pēkšņi iedziedas tādos reģistros, kas K. Lāča mūzikā ļauj saklausīt kādu gluži pārpasaulīgu dimensiju. Tādējādi ieraugām Puškina tēla divdabību – talants, pat ģenialitāte, kas paslēpta pilsoniska dzīves baudītāja piezemētajā veidolā. Savukārt A. Skrastiņš Oņeginu spēlē kā tipisku romantisma traģēdijas tēlu, apgāžot visas teorijas par traģēdijas varoņa neiespējamību mūsdienās. Var jau būt, ka režisors un A. Skrastiņš pret Oņeginu ir žēlsirdīgāki nekā Puškins, jo cilvēku zem ironiskās ārējās elegances atklāj ātrāk, nekā to dara autors. Taču personiski man par to ir pilnīgi vienalga, ja rezultāts ir tik pārliecinošs, emocionālajā ziņā pat satricinošs. A. Skrastiņa Oņegins ir maksimālists, kurš tiecas pēc absolūtā – mīlestībā, draudzībā, dzīves jēgā. Un izdara liktenīgu kļūdu – vīlies visos apkārtējos, neierauga Tatjanā sev radniecīgu dvēseli. Viņa nepiepildītās ilgas un alkas, vientulību, neprasmi atbrīvoties no aizsardzībai uzliktās ironijas maskas aktieris izdzied ar tādu spēku un kaisli, ka teksts it kā izkūst, izšķīst mūzikā, un telpā kā viļņi skalojas vien balss, kas pati pārvērtusies par mūziku. Rodas sajūta, kamēr skan šī balss, pasaule kļūst labāka, nekā tā reāli ir... Aktierim laika gaitā izdevies arī pārliecinoši iemiesot stilizēto kustību partitūru, kas saistās ar uzsvērti izteiksmīgām, romantisma teātrim raksturīgām ķermeņa pozām, kuras, no vienas puses, pasvītro Oņegina eleganci, no otras puses – ir ironisks komentārs par viņa dendijismu. Un – palīdz tikt prom no aktieriskā paštēla.

Apburošs ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Olgas un Ievas Segliņas Tatjanas duets: māsas ir vienādi jaunas un skaistas, bet ar dažādu raksturu, ko nosaka arī atšķirīgā seksuālā pieredze. Kamēr Tatjana kautri vairās no Oņegina un tikai sapņos ļauj vaļu savai kaislei, šīs izrādes Olga ir iepazinusi reālas mīlestības saldumu attiecībās ar sirsnīgo Ata Robežnieka Ļenski, tāpēc uzplaukusi kā sieviete. (Tas savukārt pamato Ļenska nevaldāmo greizsirdību.) I. Ķuzule-Skrastiņa Olgas lomā nospēlē plašu pārdzīvojumu gammu – no apburošas koķetes līdz atraitnes sērām; ziedošā seja pārvēršas, kļūst vaska bāla un it kā sastingusi, radot līdzpārdzīvojuma sāpes, kā ir, kad redzam, ka bojā aizgājis skaistums, jaunība.

Otrā cēliena vidū pārņem nemiers, ka izrāde iet uz galu un ka drīz nāksies atgriezties realitātē no teātra dāvātā brīnumpatvēruma. Negaidīts uzrodas arī salīdzinājums: A. Hermaņa Oņegins. Komentāri JRT ir kā eleganti ironiska skice iepretī Džilindžera krāsainajai lielformāta gleznai.