Apgāda Neputns sērijā Studijas bibliotēka klajā laista Zanes Matules grāmata Performance Latvijā 1963-2009. Bilingvālais (līdzās kārtots teksts latviešu un angļu valodā), bagātīgi ilustrētais izdevums drusciņ vairāk nekā simt lappusēs sniedz ieskatu Latvijas performances mākslā no tās pirmsākumiem 20. gadsimta 60. gados līdz mūsdienām.
Ievadnodaļā Latvija un performance autore aši un liegi ieskicē šīs mākslas nacionālo raksturu. Proti, raksta, ka «Latvijas performances mākslas vēsture nav un nevar būt tik izvērsta, kāda tā ir ASV, Āzijas valstīs, Lielbritānijā vai Vācijā. Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Latvijā notikušas mazāk vērtīgas performances vai darbojušās neinteresantākas personības». (7. lpp.) Secināts arī, ka Latvijas performances parasti ir konceptuālas un «tikai retumis tajās notiek eksperimenti ar sevi, savu ķermeni un tās var saukt par «asiņainām»». (7. lpp.) Turpmāk iezīmēsies vēl viena būtiska īpašība – performances mākslai Latvijā, attīstoties padomju ideoloģijas diktētās cenzūras apstākļos, piemīt sociāla un politiska protesta forma.
Zane Matule liek saprast, ka Latvijas performances mākslā dzelzs priekškaram nav bijusi vairoga funkcija, jo, tāpat kā citur pasaulē, arī Latvijā performances mākslas asni sadīguši 20. gadsimta 60. gados. Ārzemju konteksts gan dots minimāli, lielākoties – mākslinieka rokraksta raksturošanai. Ārzemju mākslinieku ietekmei Latvijas performancē veltīta nodaļa pusotras lappuses garumā, minot Andra Freiberga darbu iedvesmotāju, korejiešu mākslinieku Nam Džun Paiku, Austrālijas mākslinieka Stelarka spēcīgo ietekmi uz Kristapu Pūci, grupas Auseklic/Usins apzinātu Jozefa Boisa un Fluxus muzikālo eksperimentu atkārtošanu, Eiropas performances mākslas ietekmi uz Arta Dzērves radošo darbību un Kirila Panteļējeva atziņu, ka pamatu viņa mākslai devis somu mākslinieks Sepo Salminens. Balstoties uz faktu, ka Hardijs Lediņš un NSRD eksperimentēja ar skaņu un mūziku, autore secina, ka viņa radošajā darbībā svarīga loma bijusi amerikāņu multimāksliniecei Lorijai Andersonei.
Izsekojot performances mākslas attīstībai Latvijā, autore retrospektīvi iziet cauri desmitgadēm, aprakstot, viņasprāt, nozīmīgākos notikumus, performances un personības. Tā 60. gadi atklājas kā slēgto jeb dzīvokļu pasākumu, hipiju, Andra Grīnberga, hepeningu un fotosesiju laiks. 70. gadi ir pagrīdes eksperimentu laiks, kad performances mākslā sevi piesaka nu jau leģendārais, bet tolaik Rīgas Politehniskajā institūtā arhitektūru studējošais Hardijs Lediņš, kurš 1982. gadā ar domubiedru Juri Boiko nodibina radošo apvienību Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca (NSRD). No šīs leģendārās, robežpārkāpējas apvienības akcijām autore apraksta tikai divas zināmākās – deviņas reizes notikušo Gājienu uz Bolderāju un Doktora Enesera Binokulāro deju kursi.
80. gadu beigas, 90. gadu sākums ieguvis Latvijas performances ziedulaiku apzīmējumu. Uzplaukuma iemesls ir vaļīgākie cenzūras žņaugi, kas ļāva performancei izrāpties no pagrīdes, kļūstot publiskākai. Kā šī perioda nozīmīgākās personības autore min māksliniekus Ivaru un Inesi Mailīšus, kuru akciju Cilvēki kā karogi (1991) dēvē par latviešu performances mākslas klasiku; Miervaldi Poli un viņa Bronzas cilvēku; Oļega Tilberga, Sergeja Davidova un Sarmītes Māliņas akcijas Būri un Staburaga bērni, kas ieguvušas 80. gadu skandalozāko publisko performanču slavu.
Latvijas neatkarības atgūšana Zanes Matules konspektīvajā Latvijas performances mākslas retrospektīvā iezīmējas kā lūzuma punkts. Autore secina, ka bez cenzūras «performance kā sociāla un politiska protesta forma zaudēja jēgu un daļa mākslinieku savu publisko darbību pārtrauca». (27. lpp.) Taču robežu atvēršana nozīmēja arī brīvāku informācijas plūsmu. 90. gadu sākumā par būtisku mediju performances mākslā kļūst video, tiek rīkoti videomākslas festivāli. Apskatot 90. gadu performanču mākslu, autore piemin Aigara Bikšes akcijas, režisora Regnāra Vaivara dibināto mūzikas grupu Visādi gadījumi, tēlnieka Kirila Panteļejeva un sieviešu performanču mākslinieču grupu Latvijas Nacionālās sieviešu līgas projekts. Paliela rindkopa veltīta māksliniekam Artim Dzērvem, kuru plaša auditorija iepazina kā skandalozo spoguļstikla
dauzītāju Karlosu realitātes šovā Fabrika (šī akcija gan grāmatā nav minēta). Viņš ir viens no nedaudzajiem latviešu māksliniekiem, kas performances mākslu apguvis profesionāli, studējot Hamburgas Mākslas akadēmijā. Jau 90. gadu otrajā pusē ar performancēm savā Pedvāles muzejā sāka nodarboties tēlnieks Ojārs Feldbergs, 2007. gadā sāktā akmeņu kultivēšana turpinās joprojām.
Visplašāk (sešās lappusēs) nodaļā Uz jaunu gadsimtu aprakstīta jaunāko laiku performances māksla. Autore grāmatas ievadnodaļā ir atrunājusi, ka nav nekādu objektīvu mērauklu, pēc kurām noteikt performances kvalitāti, un aprakstīs viņasprāt nozīmīgākos notikumus – pēc kādiem kritērijiem šajā performances mākslas vēsturē iekļaujamo darbu un autoru nozīmības mērīšana notikusi, var tikai nojaust vai minēt. Ir gan norāde, ka vairāk tiks pievērsta uzmanību tiem māksliniekiem, kas ar performancēm nodarbojušies konsekventi un autore neaplūkos tādas parādības kā kustību teātris, improvizācijas teātris, teātra sports, kas ir teātra formas, kam galvenā ir nevis koncepcija kā performances mākslā, bet kustība vai skatuves runa. Tālab pieļauju, ka šīs nodaļas plašumu, lai arī pēc nozīmības varbūt lielāku telpu būtu pelnījušas citas desmitgades, ietekmējis gluži subjektīvs un saprotams faktors – 21. gadsimta pirmā desmitgade ir apzinātais, aktīvais autores – notikumu aculiecinieces, pētnieces (Zane Matule (dz. 1980) Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu mākslas zinātnēs) un arī performanču mākslinieces – laiks.
Pārskata daļai seko 2004. gadā tapuši autores interviju fragmenti ar Andri Grīnbergu, Hardiju Lediņu, Miervaldi Poli, Kristapu Pūci, Ivaru Mailīti, Arti Dzērvi. Šī daļa ļauj sajust laikmeta dzīvo elpu, kas iemiesota performancē, dažādos rokrakstos ar atšķirīgu mākslas un pasaules redzējumu. Šeit arī var uzzināt, kāpēc Viesturs Kairišs Ivara Mailīša pēdējā performancē – kluba Pulkvedim neviens neraksta... gada jubilejas pasākumā ieradās ar atkritumu savācēju mašīnu, kurš ir lielākais slavas brīdis Miervalža Poļa dzīvē un kāpēc firmai, kas Hārdija Lediņa 24 stundu akcijai 1989. gadā bijušajā Japānas vēstniecības garāžā veda pīrādziņus, nekāda tirgošanās ar tiem nesanāca.