Spēlmaņu nakts un Adventes apceres starplaikā divas dienas uz Jēkabpils Tautas nama skatuvēm risinājās sestais amatierteātru festivāls Laipa, liecinot par aktīvu teātru dzīvi Latvijas reģionos un aktivizējot amatierteātru kustību. Festivāls ir kļuvis par atpazītu pilsētas tēlu, tam «ir savi skatītāji, kuriem nav jāstāsta, kas ir Laipa, kuri zina, ka ik pēc pāris gadiem šis notikums būs un taujā pēc tā, gaida to,» stāsta festivāla vadītāja, Jēkabpils Tautas teātra režisore Inta Ūbele.
Daudzveidība
Arī šoreiz Laipa piedāvāja dažādu žanru, stilu un formu izrādes – Lielvārdes Tautas teātris ar Paula Reimana situāciju komēdiju Krustmāte Jūle no Tūles, Jēkabpils Tautas teātris ar divām ļoti atšķirīgām izrādēm – Māras Zālītes traģikomēdiju Zemes nodoklis un Rūdolfa Blaumaņa Trīnes grēkiem, Rēzeknes Tautas teātris ar Aleksandra Popova Valstību. Venstspils teātris rādīja Leldes Stumbres absurda komēdiju Laimīgā Blūmentāle, kas pērn tika nominēta par gada izrādi, savukārt E. Smiļģa Teātra muzeja teātra studija Haritas pārpildītā kamerzālē uzbūra Morisa Māterlinka muzikālo mistēriju Māsa Beatrise, ar ko studija amatieru teātru festivālā Rīga Spēlē Teātri 2009 ieguvusi galveno balvu. Savukārt Balvu Tautas teātra studijas jaunieši izspēlēja savu Blaumaņa Pazudušā dēla interpretāciju, kas lieliski ierakstījās Jēkabpils Tautas nama lielajā skatuvē, skatītāju krēsliem atrodoties arī uz skatuves – tuvu blaumaniskās pagātnes un mūsdienu satikšanās vietai.
«Festivāla izrādes ikreiz ir kā pilsētas svētki, kā kultūras dienas, kam Jēkabpils piedāvā labu infrastruktūru – gan kamerzāli, lielo zāli, gan citus spēļu laukumus un pieklājīgu tehnisko nodrošinājumu. Turklāt Laipa ir filozofisks jēdziens – laipa no teātra uz skatītāju un otrādi, no aktiera uz izrādi, no režisora uz autoru un citādi,» bilda I. Ūbele.
Pliķis vai terapija
Laipas dibinātāja I. Ūbele uzsver, ka teātriem reģionos jāuzņemas liela atbildība, pat sociālās misijas loma. Teātris palīdz uzturēt dzīvas sabiedrības un kultūras saites, neļauj kultūrai aiziet pagrīdē. Lai dzīvotu nacionālā kultūra, svarīgs tās dialogs ar vietējiem uzņēmējiem, ko jēkabpilieši ir labi ielāgojuši. Katram teātrim, kas piedalījās festivālā, kāds no pilsētas mecenātiem bija sarūpējis taustāmu stiprinājumu – cienastu grozu. «Krīžu laikā kultūra kalpo kā sociālais spilvens, kas cilvēkiem neļauj noslēgties. Tostarp amatierteātri nes vēstījumu, tie ir kā spogulis tam, kas notiek sabiedrībā, tie darbojas kā vienā elpā ar sabiedrību, uztaustot, par ko tā grib runāt. Un tagad atkal ir laiks, kad ir svarīgi zināt, kas notiek ar cilvēkiem līdzās, iedot tiem vai nu pozitīvu lādiņu vai pliķi, vai pat garīga šoka terapiju, lai uzlādētu, lai izšūpotu no stereotipiem, lai ļautu apjaust, kas ar mani notiek» – tā Inta Ūbele.
Kopnoskaņa
Dramaturgs un rakstnieks Jānis Jurkāns secina: «Amatieru teātru festivālam Laipa ir ļoti labs līmenis. Turklāt festivāls šobrīd krietni aktuālāks un vajadzīgāks kā pirmsākumos. Par laimi amatierteātru loma tikai pieaug, jo teātris ir viens no vispiepildītākajiem komunicēšanas veidiem starp cilvēkiem un viens no veidiem kā saglabāt kultūru un esību. Tie nav profesionāli teātri, kuru aktieri dara darbu. Viņiem ir nepieciešams uz skatuves būt kopā. Savukārt festivāls ir iespēja teātriem būt kopā un redzēt, ko dara citi. Laipas kopnoskaņa – draudzīga atmosfēra starp teātriem.»
Laipu ne pirmo reizi vēroja Latvijas Radio programmas Kultūras rondo žurnāliste Ruta Rikše: «Te tiekas cilvēki, kuriem ir ko teikt un, kuri spēj savu domu parādīt uz skatuves – režisori, kuru sirdis sāp arī ārpus teātra, un aktieri, kuri atvērti pasaulei. Katra izrāde bija pārsteigums. Negaidīti arī tas, ka teātri spēlē daudz jaunu cilvēku, – pirms pāris gadiem Laipas aktieru sastāvs bija gados vecāks. Redzams, izaugusi jauna aktieru paaudze arī amatierteātros. Tāpat jūtams, ka teātri dzīvo un elpo kopā ar savu pilsētu un visu Latviju. Svarīgi, ka garīgā būšana ir dzīves daļa, un teātri palīdz mūs veiksmīgi izvadīt cauri dzīvei.»