No šodienas kinoteātrī Cinamon, kā arī Liepājas un Valmieras kinoteātros sāks demonstrēt režisora Jurģa Tūbeļa jauno spēlfilmu Pasažieri. Režisors, kurš līdz šim vairāk bija pazīstams kā televīzijas raidījumu veidotājs, nesen piedzīvojis arī savas dokumentālās filmas Ešafots. Soda izrāde pirmizrādi.
Jaunā pilnmetrāžas spēlfilma, kas uzņemta pēc krievu dramaturga Viktora Slavkina lugas motīviem, daudzējādā ziņā patīkami pārsteidz. Priecē, ka filmas idejas autorus - režisoru Jurģi Tūbeli, scenārija autoru Paulu Bankovski un operatoru Kasparu Braķi – nav nobiedējuši Slavkina lugas nosacījumi, jo stāsts pārsvarā risinās braucošā automašīnā, aiz loga zibot pazīstamas lielpilsētas skatiem. Turklāt tajā darbojas tikai piecas personas – četri savstarpēji saistīti cilvēki un nepazīstamais vērotājs no malas – vadītājs, kurš pamazām iejūtas arī «spēles vadītāja» lomā. Stāsts savērpts apbrīnojami meistarīgi – soli pa solim, automašīnas sarunās skatītājiem ļauts iepazīt varoņus, kuri savstarpējās attiecībās sapinušies tik ļoti, ka risinājums šķiet neiespējams. Tomēr filmas beigās izdodas notvert gaišo «kā jau dzīvē» sajūtu, ka risinājumi visbiežāk ir spontāni un tepat klātesoši. Ilgo shēmošanas ceļu sev visbiežāk uzkraujam kā slogu un no tā gudrāki nekļūstam.
Patīkami, ka beidzot arī latviešiem ir filma, kurā ieskicējas cilvēka un pilsētas attiecības. Skaidrs, ka pilsētas ģeometrija un uzbūve - iespēja atrasties pūžņa viducī, katru dienu satikties vai gluži otrādi - norobežoties, pārvelkot sev pāri mikrorajona vāku, veido pilsētas iemītnieku identitāti. Pasažieros cilvēciskās tuvības iespējamību nodrošina pilsētas ceļš – ātrs, neprognozējams, vienmēr gluds un asfaltēts. Šo filmu var uzskatīt par pirmo pašmāju kino veidotāju mēģinājumu road movie žanrā. Neziņa par to, «kur ceļš aizvedīs», veido nozīmīgu stāsta fonu.
Noteikti jāuzteic filmas operatora darbs. Skatītājiem tiek radīta mazliet klaustrofobiska klātesamības sajūta. Operatora darbā smalki atklājas arī attieksme pret filmas varoņiem - sākumā kamera nolaižas no augšas uz leju, bet beigās viņus filmē no augšas.
Diemžēl filmas veidotāju labo ideju krietni pabojājušas vairākas acīmredzamas neveiksmes. Zināmā mērā piekrītu režisoram, kurš līdzās profesionāliem aktieriem – Ievai Āvai un Enriko Avotam - izvēlējies arī neprofesionāļus – Binniju Ārbergu, Gunti Krivmu un Aigaru Runči. Tā kā lielāko daļu filmas veido aktieru tuvplāni, filmas varoņiem bija jābūt izteiksmīgiem un vizuāli efektīgiem. Tomēr šoreiz aktieru «efektīgums» aizēnojis filmas galvenos uzdevumus – būt baudāmai un ticamai. Ja Runča acis un rokas aizņemtas, vadot automašīnu, tāpēc aktierspēles negludumi redzami mazāk, tad citi ne tikai pamanās būt pārspīlēti samāksloti un pieļaut intonācijas kļūdas, bet pat aizmirst savu tekstu. Atliek minēt, kāpēc režisors šo epizodi nav pārfilmējis. Nepārliecinošais aktieru sniegums liek apdomāt, vai šajā filmā ir vēlama absurda noskaņa.
Kompānijas attiecību peripetijām ir grūti noticēt arī tāpēc, ka tēli ir pārāk spilgti un klišejiski. Varoņu personības izmaiņām filmas gaitā vajadzētu būt iekšējo likumsakarību virzītām un smalki veidotām, taču tā vietā skatītājs dabū ar bomi pa galvu. Līdzīgas asociācijas raisa arī filmas skaņu celiņam izvēlētā latgaļu grupas Borowa MC mūzika. Domāju, ka filma tikai iegūtu, ja šis dramatisko noskaņu paspilgtinošais fons šoreiz izpaliktu vai vismaz tiktu paretināts.
Tomēr Jurģa Tūbeļa Pasažierus droši var likt līdzās, piemēram, Andra Miziša Medībām un Jura Poškus Monotonijai – filmām, kas raisa cerības par to, ka agri vai vēlu arī latviešu kino būs iespējams pārliecinošs laikmeta atspoguļojums, ieslēgts interesantā skatījumā.