Par dejas nozari Latvijā nopietni nerunā. Teju vienīgais, ko pamanīs ierindas kultūras notikumu interesents, ir Latvijas Nacionālā baleta jaunumi un notikumi pašdarbībā. Par baleta trupu atradīsiet reklāmrakstus, bet uz pašdarbību kritiski nav jāskatās, jo tās funkcijas ir vairāk sociālas.
Pavīd arī laikmetīgās dejas notikumi, kur ziņas turpina grozīties ap jautājumiem: «Kas ir laikmetīgā deja? Vai tas ir deja?» Priekšstats visai aizmiglots, un reti kurš bez rekomendācijas izvēlēsies apmeklēt laikmetīgās dejas izrādi. Vēl ārkārtīgi raibais studiju un stilu, viesizrāžu un festivālu, sporta deju un deju cīņu piedāvājums. Salīdzinot ar citām mākslām, deja dzīvo diezgan stihisku, taču ļoti aktīvu dzīvi. Vismaz trešdaļai valsts iedzīvotāju deja ir hobijs. Vēl daudzi ir aizrautīgi skatītāji. Ir absurdi, ka, esot tik plašam interesentu lokam, par dejas nozari un īpaši par situāciju profesionālajā dejā gandrīz netiek runāts.
Ir vismaz trīs ārkārtīgi svarīgi jautājumi: Kas mūsdienās ir deja? Kas mūsdienās ir profesionālis? Kādas ir attiecības starp pieprasījumu un mākslas darba kvalitāti, un kāda loma šajās attiecībās ir valstij un tās piešķirtajam finansējumam? Atbilžu īsti nav, jo sarunas par to nav notikušas kopš
90. gadu vidus, kad tika slēgts Rīgas Muzikālais teātris un VDA Daile, atstājot tikai vienu profesionālu kolektīvu – Latvijas Nacionālo baletu.
Dejas nozare Latvijā pēdējos gados kļuvusi daudzkrāsaināka, taču, lai nostiprinātos, jāatzīst, ka tā ir autonoma nozare, un jānovērš monopols darba tirgū, jo sekas ir gan kvalitātes, gan skatītāju izglī
tības līmeņa kritums.
2013. gadā par profesionālo dejas mākslu Latvijā var runāt baletā, laikmetīgajā dejā un daļēji – skatuviskajā tautas dejā. Taču jāpatur prātā, cik svarīga ir saikne starp amatiermākslu, dejas izglītību un profesionālo mākslu. Tas ir jautājums par nākotnes profesionāļiem, dejas skatītājiem un veselīgu radošu personību.
Balets 2012. gadā
Dejas nozarē liela daļa no nodokļu maksātāju naudas, kas nonāk mazajā kultūras maciņā, tiek ieguldīta Latvijas Nacionālajā baletā. 2012. gads zīmīgs ar to, ka Rīgas balets svinēja deviņdesmitgadi. Īpaši jubilejai sarūpēts
15. decembrī notikušais galā koncerts Latvijas Nacionālajam baletam – 90. Trupas repertuārā ir gan labi zināmas klasikas izrādes, gan jaunlaiku iestudējumi. Ar klasisko repertuāru ir skaisti – lielās klasikas izrādes turas repertuārā, nāk klāt jaunas (2012. gadā notika vērienīgā Bajadēras pirmizrāde).
Klasiskās dejas tehnikā dejotāji Rīgas Horeogrāfijas skolā tiek gatavoti labi, trupā ienākuši daudzsološi un pagaidām vēl aizrautīgi jaunie dejotāji. Taču augstas raudzes solistu nav īpaši daudz, turklāt liela daļa drīz ies pensijā. Jācer, ka jaunie spēs panākt, lai klasika dzīvo. To dod tikai izcila tehnika, bet vēl jo vairāk – lomas interpretācija un, tautiskā garā izsakoties, dejotprieks, par kuru tiek piemirsts. Skumji, kad cilvēki, kas pirmo reizi dzīvē redz Gulbju ezeru, domā, ka uz skatuves ir jaunie, un tas ir iemesls, kāpēc viņi nevar nolīdzināties, nedejo unisonā un lec tik smagi. Problēma ir vīriešu dejotāju trūkums, un aizbildinājums, ka puiši negrib dejot, nav pamatots, jo citur viņi dejo. Ir jāmeklē, kā ieinteresēt par baletu kā aktuālu dejas mākslu.
Nacionālā baleta mēģinājumi būt moderniem ir, taču izslavētais daudzveidīgais repertuārs ir pretrunīgs, dažas izrādes ir pat apkaunojums profesionālam dejotājam un valsts galvenajai skatuvei. Interesanta ir 2012. gada pirmizrāde – Allas Sigalovas Otello. Horeogrāfe izrādi veidojusi tā, lai noslēptu trupas trūkumus un sagādātu korektu baudījumu skatītājam, kas meklē mazu provokācijas devu. Citi modernie produkti virzās šova, zemjostas joku un vienmuļa tango virzienā, turklāt bez nozīmes dejotāju izaugsmē. Vājie iestudējumi un problēmas ar atšķirīgas dejas tehnikas pārvaldīšanu degradē priekšstatus par to, kāda ir modernā un laikmetīgā deja. Turklāt balets vairākus jauniestudējumus piesaka kā laikmetīgās dejas izrādes, lai arī tām ir maz kopīga ar šo žanru.
Starp baletu un eksperimentālo deju
Ir cilvēki, kuriem nepatīk klasiskais balets, viņiem patīk deja. Taču viņi negrib skatīties kaut ko eksperimentālu mazās, aukstās zālēs. Viņi labprāt ietu uz dejas izrādi ar labi trenētiem dejotājiem, skaistu, pārdomātu un emocionālu horeogrāfiju, kuras autors ir vietējais un līdz ar to arī tēma rezonē dziļāk. Šādas iespējas nav. Vistuvāk tam ir bijusi Olgas Žitluhinas dejas kompānija, taču
2012. gada nogalē tā paziņoja par darbības pārtraukšanu (pirms tam novembrī vēl paspējot saņemt Spēlmaņu nakts balvu par izrādi Ursus maritimus jaunieviestajā kategorijā Gada sasniegums laikmetīgajā dejā).
Nav svarīgi, tieši kāds modelis, taču profesionāla vienība, kas darbojas neatkarīgi no baleta trupas, veicina dejotāju profesionālo izaugsmi, konkurenci un piedāvā atšķirīgu un kvalitatīvu repertuāru, ir vajadzīga. Tā aizpildītu lielu robu dejas piedāvājumā un visas nozares attīstībā, turklāt papildinātu kopējo kultūras kasi un ar laiku kļūtu par labu eksporta preci.
Laikmetīgā deja 2012. gadā
Izglītība laikmetīgajā dejā tiek iegūta Latvijas Kultūras akadēmijā, turpmākās darba iespējas ir dažādos projektos, jo nav stabilas valsts vai pašvaldības finansētas trupas vai cita veida institūcijas. Par spīti tam, žanrs attīstās. Liela loma ir vairākiem faktoriem: projektu princips laikmetīgajā dejā darbojas visā pasaulē; laikmetīgās dejas izrādes savā repertuārā iekļauj neatkarīgie teātri; ir iespēja saņemt finansējumu projektiem no Valsts Kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes un Eiropas Savienības; laikmetīgās dejas horeogrāfi un dejotāji ir pieprasīti dramatiskajā teātrī.
Laikmetīgās dejas izrādes kļūst daudzveidīgākas. 2012. gadā to spektrs bijis no konceptuālās dejas līdz ļoti dejiskām liela formāta izrādēm, no japāņu buto dejas iestudējumiem līdz vizuālam kustību teātrim. Protams, izrādes noskatās relatīvi neliels skatītāju skaits, jo eksperimentālās formas nekad nebūs piemērotas lielām zālēm. Arī šeit ne visas izrādes ir veiksmīgas, dažas ir līdz galam nesaprastas, kas ir gana loģiski, jo daudz tiek eksperimentēts un tādējādi aizstāvēts laikmetīguma vārds.
Laikmetīgās dejas profesionāļu vidū valda atšķirīgi uzskati par žanra nākotni. Vieni vairāk domā teatralizētas dejas virzienā, citi tic kustības pašpietiekamībai, vieni lūkojas uz starptautiskiem tirgiem, citi vēlas radīt Latvijas publikai, vieni uzskata, ka valsts atbalsts infrastruktūrai ir ļoti būtisks, citi uzskata, ka vērtīgas ir mocības, meklējot telpas un finansējumu, jo tas norūda un liek no ciešanām dzimt šedevriem. Galvenais, ka šajā žanrā jūtama veselīga dinamika. Uzskatu, ka vismaz vienu mēģinājumu zāli un vienu algotu administratoru laikmetīgā deja ir pelnījusi.
Skatuviskā tautas deja 2012. gadā
Skatuviskā tautas deja Latvijā ir visorganizētākais, visvairāk skatītais un arī emocijas izraisošais žanrs – reizi piecos gados jāraud aizkustinājums asaras. Jā, tajā gandrīz viss grozās tikai ap Deju svētkiem. Dejotāji ir amatieri, daļa vadītāju ir ar profesionālu izglītību, virsvadītāji ir pat ļoti labi sagatavoti horeogrāfi, turklāt uz svētkiem tiek algoti arī daudzi citu nozaru profesionāļi, un rezultātā svētki izdodas. Taču, ja palūkojas no ierindas cilvēka, kam nepatīk skatuviskā deja, pozīcijas, rodas jautājums: kāpēc tiem, kas par savu hobiju izvēlējušies skatuvisko deju, ir privileģētāki apstākļi nekā citiem? Tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka pašvaldībām jāapmaksā tērpu šūšana, tiek algoti kolektīvu vadītāji, nodrošināts transports. Tikmēr cita veida dejas kā vaļasprieka piekritēji izdevumus sedz paši. Dejo, kā valsts pasūta, vai maksā pats?
Otrs interesants jautājums ir, vai būtu nepieciešams atjaunot VDA Daile līdzīgu kolektīvu, kur skatuviskā deja tiktu izpildīta profesionāli. Visticamāk, trupa, kas mazliet veiklāk par dažiem jau tā ļoti labiem kolektīviem drillē trīsminūšu dejas, nav vajadzīga. Citādi ir ar iestudējumiem, kas balstīti etnogrāfiska materiāla izpētē. Ir piemēri, kuros organiski satiekas skatuviskā tautas deja un laikmetīgā horeogrāfija. Tajā ir labs potenciāls dzīvas nacionālās savdabības saglabāšanai. Lai būtu sintēze, līmenī jābūt visiem Latvijas dejas nozares žanriem, un tam ir ļoti labs potenciāls.