Regīna Devīte, pateicoties Zentas lomai "Ugunsgrēkā", sadūšojas grāmatai

«Jaunā grāmata ir veltījums teātru darbiniekiem, kuri ikdienā veic lielu darbu, bet skatītāji viņus neredz, izgaismotus prožektoru gaismā. Zentas lomas radītā popularitāte seriālā UgunsGrēks ir kā iegansts, lai runātu par šiem neredzamajiem cilvēkiem,» stāsta Valmieras drāmas teātra aktrise un izrāžu vadītāja Regīna Devīte.

Nupat izdota Ingas Jērumas grāmata "No Zentas līdz Zentai" par izrāžu vadītājas dzīvi un karjeru teātrī 30 gadu garumā. Rītvakar apgāda Zvaigzne ABC prezentāciju zālē (Rīgā, Valdemāra ielā 6) notiks grāmatas atvēršana, tikšanās ar galveno varoni un citiem UgunsGrēka aktieriem.

Veltījums kolēģiem

Regīna Devīte jau 30 gadus ir ne tikai aktrise, bet arī izrāžu vadītāja Valmieras drāmas teātrī, taču populāra kļuvusi, pateicoties lomai seriālā UgunsGrēks. Viņa atzīst – ja nebūtu Zentas lomas radītās popularitātes, jaunā grāmata diez vai tiktu sarakstīta. Aktrise neslēpj, ka ilgi domājusi, vai piekrist piedāvājumam kļūt par grāmatas varoni. «Kādu rītu man piezvanīja Inga Jēruma un teica, ka vēlētos par mani rakstīt grāmatu. Es biju ārkārtīgi nobijusies! No vienas puses, tas šķita vilinoši, bet, no otras, nodomāju – ir taču tik daudz talantīgu, pazīstamu aktieru ar ļoti interesantām dzīvēm, kāpēc tieši es? Inga jau pirmajā tikšanās reizē ieslēdza diktofonu, es viņai parādīju seriāla filmēšanas norisi, un pēc tam ilgu laiku netikāmies....» atceras grāmatas varone. Regīna svārstījusies pieņemt lēmumu, jo «jebkura intervija jau mani padara nervozu, kur nu vēl grāmata».

Taču galu galā viņa sapratusi, ka tas varētu būt labs veids, kā skatītājus iepazīstināt ar teātra neredzamo pusi. «Tagad jau pagājuši divi gadi, kopš sākām veidot No Zentas līdz Zentai. Nebija viegli atsaukt atmiņā vairāk nekā 30 gadu laikā sakrājušos notikumus, jo tie šķiet kā sakompresēti mazā klucītī. Būtu vieglāk, ja es būtu rakstījusi dienasgrāmatu – tā neļauj samelot. No pašreizējā skatpunkta raugoties, pagātnes notikumi izskatās citādi,» secinājusi aktrise.

Liels pagodinājums

Strādājot par izrāžu vadītāju, viņa palīdz nodrošināt iestudējumu izdošanās. «Ar gadiem šķiet, ka viss jau ir zināms, bet atliek tikai mazliet atslēgties, un viss var nojukt. Kad notiek izrāde, dažkārt paeju nostāk no skatuves un ar vienu ausi mēģinu sekot līdzi,» paskaidro izrāžu vadītāja. Regīnas darbs paredz lielu atbildību. «Protams, ir lietas, kuras nevari mainīt, bet vienalga jūties līdzatbildīgs un nervozē, kaut viss būtu labi. Ja izrāde norit mierīgi, tad jau es saku – nav vieglāka darba par šo. Mierīgi sēdi un priecājies, kā kolēģi spēlē.»

Pagaidām Regīnai Devītei nav paredzētas jaunas lomas teātrī, taču viņa par to neskumst, jo, filmējoties seriālā, ir liela slodze Rīgā. «Ir svarīgi labi padarīt savu darbu, nevis skriet vienā, otrā un trešā vietā... » uzskata aktrise. Viņa gan noslēpumaini piebilst: «Pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas man šogad pienāca klāt kāds jaunais režisors un piedāvāja diezgan lielu lomu savā izrādē, ko iestudēs Valmieras teātrī – ļoti interesantā lugā. Tas man bija liels prieks. Pat, ja šī iecere nepiepildīsies, tā man vienalga ir dāvana, jo šāds piedāvājums no jauna režisora, kurš nekad nav ar mani strādājis un nepazīst, man ir liels pagodinājums.»

Aktrise apzinās, ka pēc UgunsGrēka beigām skatītāji, iespējams, viņu aizmirsīs, taču nebēdā par to. «Var jau būt, ka man tur augšā tiek gatavots jauns darbs, kurā varēšu uzmirdzēt, bet, ja ne, ir daudz lietu, ko vari darīt arī tad, ja neesi pazīstams. Man jau paliek arī otra sava profesija – gide,» viņa pasmaida. Gides lomu aktrise praktiski iemēģinājusi tikai vienu reizi, kad aizstājusi kolēģi, vadot ekskursiju Valmieras teātrī. «Gribēju gari un smalki izstāstīt, kā top izrāde, bet klausītāji tā garlaikojās, ka gandrīz aizmiga,» smejoties saka Regīna.

Nebojā aktieri

Lai gan ne visi aktieri piekrīt piedāvājumam filmēties seriālā un daži režisori uzskata, ka šāds darbs nav piemērots teātra aktieriem, Regīna Devīte aizstāv savu pieredzi. «Esmu ļoti priecīga, ka man regulāri ir darbs, jo nav jau tā, ka vari atļauties tikai sēdēt un gatavoties sava mūža lielajai lomai. Kā jebkurā profesijā – ja nav treniņa, tu atrofējies.» Viņa uzskata, ka loma seriālā nespēj sabojāt labu aktieri. «Patlaban presē parādījies jautājums par to, vai seriāls nesamaitā profesionāli, bet es domāju, ka ne, jo skatuves tēls ir režisora un aktiera kopdarbs. Katram aktierim ir savi tā sauktie štampi – lietas, kas viņam vislabāk padodas, un, ja viņš sevī nevar neko jaunu atrast, loģiski, ka izmantos arsenālu, kas ir pārbaudīts un ko pieņem skatītāji. Taču, veidojot izrādi, režisoram ar aktieri ir jāsadarbojas, lai neļautu citiem tēliem iezagties jaunajā lomā. Par seriāla tēlu noteikti ir jāaizmirst.» Viņa atzīst, ka, spēlējot režisora Oļģerta Krodera izrādē Orfejs pazemē, sākumā bijis grūti aizmirst par Zentas tēlu, taču ar laiku izdevies mainīties. «Dažreiz ir tā, ka pirmizrādē nemaz īstais tēls neuzrodas, bet vēlāk tu nomierinies un tad viņš piedzimst,» viņa skaidro.

Divi vienā

Ar mūžībā aizgājušo leģendāro režisoru Oļģertu Kroderu, sauktu par Oli, Regīnai bijušas īpašas attiecības – viņa gādājusi, lai režisors varētu netraucēti strādāt, reizēm no rītiem pat modinājusi, jo Olis bijis naktsputns, un centusies rūpīgi izpildīt viņa norādes. Režisors vienmēr rūpējās, lai viņa izrādēs Regīnai Devītei tiktu piešķirta kaut neliela lomiņa. «Viņa pēdējā izrādē Līgava bez pūra mana loma tika izdomāta. Daži kritiķi pēc tam teica, ka bez tās mierīgi varēja iztikt, bet, redz, mēs ar Oli nevarējām!» smaida aktrise. Viņa nopietni turpina: «Kamēr tapa jaunā grāmata, Olis ir aizgājis mūžībā. Skaidri zinu, ka viņa vairs nav un nekad nebūs, bet man šķiet, ka šo zaudējumu mēs apjēgsim tikai ar laiku. Repertuārā joprojām ir viņa izrādes un teātrī atmosfēra nav īpaši mainījusies. To jau nejūt tik krasi – vakar bija un šodien nav, tomēr vesels laikmets ir aizgājis. Skumji, bet tāda ir dzīve.»

Oļģerts Kroders Regīnu saucis par divi vienā – viņa spējusi aizstāt aktierus pēdējā brīdī, jo pārzinājusi materiālu un orientējusies izrādes gaitā. «Ir aktieri, kuri ļoti uztraucas un viņiem ir svarīgi, lai loma būtu rūpīgi sagatavota bet ir arī tādi, kuri var pēdējā brīdī iekļauties izrādē. Man ir vieglāk tikai tāpēc, ka es iestudējumā esmu bijusi klāt no pirmās dienas un zinu, ko režisors ir vēlējies. Mēģinājumā, sēžot ar teksta eksemplāru rokās, izspēlēju visas lomas. Ir bijis tā, ka aktieru neierašanās dēļ lasu kādas piecas sešas lomas, – smējos, ka mēģinājums notiek manis dēļ, lai es, visu laiku klusējusi, beidzot tieku pie runāšanas,» smaidot saka Regīna Devīte.

Nav upuris

Regīna, kuras dzīvē bijuši arī smagi notikumi, allaž centusies savu privāto dzīvi turēt nostāk no dzeltenās preses lappusēm. Vai, veidojot grāmatu, nebija bail atklāties, jautāju. «Vienmēr jau ir bailes, bet mazliet drosmes jau arī vajag. Es grāmatas autorei teicu, ka man vienalga pilns skapis ar skeletiem palika neatklāts. Ir daudz lietu, kuras es nekad publiski nestāstīšu, bet tajā pašā laikā es mēģināju būt maksimāli godīga un ļoti centos, lai neviens neapvainotos. Uzskatu, ka publiski drīkst paust tikai to, ko tu varētu pateikt konkrētajam cilvēkam acīs. Ja esi dusmīgs uz kādu, bet negribi strīdēties, neapspried to ar citiem, sēdi savā virtuvē un runā pats ar sevi! Cilvēkam ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš saka, jo tas jau pašam ir tikai labāk. Man, protams, ir gadījies izrunāties, ka pēc tam no kauna nezini, kur likties, bet tā nav bijis pārāk bieži,» spriež aktrise.

Šobrīd Regīna kā izrāžu vadītāja palīdz gatavoties Ziemassvētku koncertiem teātrī un gada nogali lielākoties pavadīs darbā. «Es jau neesmu nekāds upuris – ļoti daudz cilvēku strādā, lai citiem būtu svētki. Bet ceru, ka pašā Ziemassvētku vakarā nebūs dziļš sniegs un mēs ar ģimeni varēsim aizbraukt dabā eglītē salikt svecītes. Draugiem un paziņām esmu apsolījusi uztaisīt Adventes vainagus – kopumā desmit.» Viņai ļoti patīk 1. janvāra rīts, kad laukā valda klusums un mierīgi var iegrimt savās domās. «Vienmēr ceri, ka kaut kas bezgala jauks un skaists notiks nākamajā gadā.»

***

Regīna DEVĪTE

• Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise un izrāžu vadītāja

• Dzimusi 1956. gada 18. janvārī Krievijā, Amūras apgabalā

• Beigusi Valmieras 4. vidusskolu (1974), Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1977), Teātra mākslas institūtu Maskavā (1985)

• VDT aktrise (kopš 1978. gada) un izrāžu vadītāja (kopš 1982. gada)

• Ieguvusi VDT balvu nominācijā Labākais tehniskais darbinieks 2004./2005. gada sezonā

• Nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā 2008./2009. gada sezonā (Regīna E. Sniedzes izrādē Līdz pavasarim)

• Spēlējusi Zentas lomu seriālos Neprāta cena (LTV1, 2008–2009) un UgunsGrēks (TV3, kopš 2009. gada)

VIEDOKLIS

Ilze PUKINSKA, Valmieras drāmas teātra aktrise

«Regīna ir ļoti spēcīga sieviete – laikam pateicoties tam, ka dzimusi Sibīrijā. Varētu teikt, ka viņa ir īsta lauku meitene ar krampi. Regīna savā dzīvē ir izdarījusi lielas lietas, viņai sūtīti smagi pārbaudījumi, ar kuriem viņa tikusi galā ar augstu paceltu galvu. Viņai piemīt spēja īstajā laikā uzmundrināt cilvēkus un mazināt spriedzi. Kad mēģinājām izrādi Jautrās vindzorietes, bija iesaistīta gandrīz visa aktieru komanda – aptuveni 20 cilvēku, bija liela spriedze, bet Regīna vienmēr mācēja pateikt kādu joku un mūs sapurināt. Par to mēs viņu pēc tam arī suminājām.