Skarbās iedvesmas zeme Armēnija

Armēniju paši armēņi dēvē par Noasa zemi, Bībeles varoņa Noasa vārdā, kura šķirsts, kā vēsta leģenda, ir noenkurots armēņu likteņkalna – Ararata virsotnē.

Šis skaistais ticējums ir dziļi pravietisks un vienlaikus ar lepnumu par piederību bibliskam simbolam ataino armēņu tautas traģēdiju – Ararats, šīs tautas likteņkalns, jau teju 100 gadus atrodas Turcijas teritorijā. Savukārt armēņu tauta, kuras trīs miljoni dzīvo Armēnijā, ir izkaisīta pa visu pasauli – tās kopienā ārpus valsts teritorijas ir aptuveni 10 miljoni.

Armēņi, kas ir haji

Armēņi ir viena no vecākajām etniskajām grupām Kaukāzā. Jāuzsver, ka armēņi sevi šādā vārdā nedēvē – viņi sevi sauc par hajiem, bet Armēniju – par Hajastānu. Par Armēniju šo teritoriju pirms 2600 gadiem ir nodēvējuši persieši. Armēņi jeb haji gadu tūkstošiem ir apdzīvojuši plašāku teritoriju nekā pašreizējā Armēnijas teritorija. Un vēsturiskās saknes gan tagadējā Turcijas, gan strīdīgajā Kalnu Karabahas novadā ir tas, kas izraisa atbalsis mūsdienu armēņu ikdienā un valsts dzīvē.

Valsts pēc būtības atrodas blokādē, jo tās iedzīvotāji un politikas veidotāji nevēlas aizmirst to, ka 1920. gadā proletariāta vadonis Vladimirs Ļeņins atdeva armēņu apdzīvotās zemes Osmaņu impērijas teritorijā Ataturka jaunnodibinātajai Turcijas valstij. Jāteic gan, tobrīd jau šajās zemēs armēņu gandrīz nebija, jo Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada līdz 1918. gadam, vēl Osmaņu impērijas laikā, jaunturku vadoņa Envera Pašā valdība realizēja pret armēņiem iznīcinošu politiku, nogalinot, izsūtot, nomērdējot badā ap 1,5 miljoniem armēņu. Ne tikai armēņi, bet vairākas valstis atzinušas šīs jaunturku kustības valdības darbības par genocīdu, un dažas (piemēram, Francija, kurā ir viena no lielākajām armēņu diasporām) tuvojas armēņu genocīda nolieguma kriminalizācijai. Latvijas Saeima 2005. gadā bija iniciējusi deklarāciju par armēņu genocīda nosodījumu, taču tā palika nepieņemta. Pārsvarā valstis šajā jautājumā vada pragmatiskāki apsvērumi par vēsturisko aizvainojumu – kāpēc gan tagad naidoties ar šobrīd ekonomiski plaukstošo, ietekmīgo NATO dalībvalsti Turciju armēņu genocīda dēļ.

Otra lieta, ko nevēlas aizmirst armēņi un kāpēc tā ir nobloķēta no Azerbaidžānas puses, ir tā, ka «tautu tēvs» Josifs Staļins, PSRS republiku robežas savulaik kartē zīmējot, armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas rajonu ietvēra Azerbaidžānas teritorijā, kur tam būtu, pēc starptautisko tiesību normām, jāatrodas vēl šodien, ja vien neizceltos militārais konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu, kas sākās 1989. gadā. Diemžēl nekāda īsta risinājuma tam nav arī šobrīd – tas joprojām ir kā pulvera muca, tikai pagaidām ar apdzisušu degli.

Latvijā un latviešiem ir ļoti viegli izprast armēņu vēsturiskā aizvainojuma tēmu, jo arī šeit līdz kaula smadzenēm izjūt to, ko nodara tautai izsūtīšanas un iznīcināšana impērisku motīvu dēļ. Tāpēc emocionāli armēņus un šīs tautas neseno vēsturi izprast ir viegli. Tas, ko ir grūti saprast, – kā viņi redz savu nākotni, ja reiz apkārtējā pasaule, kaimiņvalstis negrib iejusties šajā vēsturiskajās saknēs balstītajā politikā.

Erevāna – karu neskartā rozā pilsēta

Armēnijas galvaspilsēta Erevāna ir viena no vecākajām pasaules pilsētām. Dibināta 782. gadā. Tās vēsturiskais nosaukums ir Erebu

ni – tā dēvēja cietoksni, ap kuru vēlāk radās pilsēta. Erevānu nekad nav skāris karš, līdz ar to tā ir organiski augusi un attīstījusies līdzi laikam. Taču jāņem vērā, ka Armēnija atrodas zemestrīču zonā un nemaz nav jābūt karam, lai pilsētu nopostītu. Postošas zemestrīces Erevānu ir skārušas trīs reizes. Taču ar laiku un līdz ar apstākļiem ir augusi arī armēņu arhitektu prasme celt ēkas tā, lai tās paliktu zemestrīču neskartas. Pārsvarā Erevānā ēkas celtas no tufa – iesarkani rozīga vulkāniskas izcelsmes akmens, tāpēc Erevānu dēvē arī par rozā pilsētu. Tufs ir salīdzinoši mīksts akmens, tāpēc to viegli veidot – ēkas rotā akmens griezumi ar sarežģītiem ziedu motīviem. Armēņu Apustuliskās baznīcas galva katolikoss Karekins II sarunā ar NVS valstu, Baltijas valstu un Gruzijas mediju galveno redaktoru kluba pārstāvjiem pajoko, ka visi armēņi sirdī esot arhitekti. Pat padomju laikā bija populārs joks, ka armēņus nedrīkst nometināt viesnīcā uz ilgu laiku, jo trešajā dienā viņi sākšot sava numuriņa rekonstrukciju. Turklāt teju katrs armēnis, atnākot ciemos drauga vai kaimiņa mājās, jau pēc brīža teikšot aptuveni šādu frāzi: «Jā, skaists gan tev nams... bet verandu es būtu izbūvējis šeit, un virtuvi tev arī vajadzēja taisīt pilnīgi citādi...»

Mūsdienu Erevānā dzīvo aptuveni 1,2 miljoni iedzīvotāju – aptuveni puse no visas Armēnijas iedzīvotājiem. Pilsētas centrā lepni slejas Republikas laukums, ap kuru izbūvētajās monumentālajās ēkās atrodas valdība, Ārlietu un citas ministrijas, kā arī lepnākā Marriott ķēdes viesnīca, kur pārsvarā mitinās valdības viesi un oficiālās delegācijas. Pilsētā ir daudz pieminekļu, no kuriem vairāki ir Otrā pasaules kara varoņiem – armēņiem, kuri cīnījās padomju armijā. Arī Mātes Dzimtenes tēls ar zobenu rokās un memoriāls Erevānas centrā ar lielisko skatu uz Araratu ir veltīts Otrā pasaules karā kritušajiem. Četri PSRS armijas maršali ir armēņu izcelsmes, ieskaitot slavenāko maršalu Ivanu Bagramjanu, kurš pēc kara kļuva par Baltijas kara apgabala virspavēlnieku un ilgstoši uzturējās Latvijā. Jāpiebilst, ka armēņi ļoti lepojas ar savu piedalīšanos Otrajā pasaules karā un cīņu pret Vācijas nacistisko karaspēku. Arī kopumā armēņi padomju laiku atceras ar nostalģiju un saka, ka tie bija Armēnijas labākie gadi. Domāju, tāpēc, ka bija miers un pārliecība par to, ka rīt būs ko mutē likt, nevis kā stīgas uzvilktas attiecības ar kaimiņvalstīm un bloķēti tirdznieciskie sakari kā tagad.

Viens no skaistākajiem jaunajiem Erevānas apskates objektiem ir Kaskāde jeb Džeralda Kafesjana modernās mākslas centrs. Tā ir lieliska kalnā iebūvēta strūklaku un mākslas galeriju virkne. Tās būvniecību un uzturēšanu finansē Dž. Kafesjana fonds – pats armēņu miljardieris ir jau aptuveni 95 gadus vecs un dzīvo ASV. Kaskādes parkā izvietotas miljardiera personiskās kolekcijas skulptūras, no kurām impozantākās ir kolumbiešu tēlnieka Fernando Botero Smēķējošā sieviete un Gladiators. Milzīga finansiāla apmēra mecenātisms un palīdzība dzimtenei ir armēņu diasporas raksturīgākā pazīme. Armēņu mūzikas disku veikalos neizbēgami skanēs dziesmas nevis armēņu, bet gan franču valodā un visbiežāk – Šarla Aznavūra lieliskajā izpildījumā. Slavenākā armēņu izcelsmes Francijā dzīvojošā dziedātāja Šarla Aznavūra (īstajā uzvārdā – Aznavurjana) nams lepni slienas virs Kaskādes mūriem. Pats viņš gan savā mājā nav bijis diezgan sen.

Kaut gan tūristiem parasti negribas apmeklēt vietas, kas neizraisa pozitīvu sajūsmu, tomēr izrādiet cieņu armēņu nacionālajām jūtām un upuru piemiņai un, ja viesojaties Erevānā, aizejiet uz Armēņu genocīda muzeju. Emocionālais satricinājums un asaras acīs ir garantētas. Taču jāsaprot, ka baisas vēstures liecības ir tāpēc, lai tādas vairs nebūtu lemts piedzīvot.

Garīguma un ticības tempļi

Armēnija ir pirmā zeme pasaulē, kas pieņem kristietību 301. gadā kā oficiālo valsts reliģiju (79 gadus agrāk nekā Romas impērija). Armēņu Apustuliskā baznīca ir nacionālās identitātes pamats un pamats valstiskuma saglabāšanai, arī tagad valsts un baznīcas attiecības ir ļoti ciešas. Armēņu Apustuliskās baznīcas galva katolikoss ir arī nācijas garīgais līderis. Šo nācijas līderi uz mūžu ievēlē īpaša padome, no kuras trešdaļa ir laicīgas un pārējās garīgas personas.

Armēnijas pievēršanu kristietībai sāka karalis Trdats III, kuru no ārprāta esot izārstējis Svētais Gregorijs Apgaismotājs. Šo priesteri karalis šim mērķim esot licis izvilkt no Khorvirapa (tulkojumā – dziļā bedre), kur tas ieslodzījumā pavadījis

13 gadus par kristietības izplatīšanu. Khorvirapa baznīcā Ararata pakājē, kas izbūvēta virs bedres, kur sava mūža 13 gadus pavadījis Sv. Gregorijs Apgaismotājs, pārņem pārpasaulīga viegluma un iekšējas tīrības dvesma. Vizuāli pieticīgās armēņu Apustuliskās baznīcas velves tomēr ir neparasti uzrunājošas un aiz nepilnu 100 metru tuvās Turcijas robežas esošais armēņu likteņkalns Ararats ir kā mēms un mūžīgs apliecinājums armēņu kristīgajai būtībai.

Armēņu Apustuliskās baznīcas centrs un katolikosa rezidence atrodas Ečmiadzinā, katedrālē, kas būvēta 303. gadā. Tajā ir arī garīgais seminārs, armēņu kristietības muzejs. (Starp citu, celts par armēņu mecenāta Manukjana līdzekļiem. Uzminēsiet, kā viņš guvis bagātību? Izgudrojis jaucējkrānu, ko lietojam savās virtuvēs, un par pārdoto patentu kļuvis miljardieris.) Ievērojamākā muzeja relikvija ir krucifikss ar Jēzus krusta skaidiņu.

Armēņu Apustuliskās baznīcas celtnes un klosteri ir visā Armēnijā, daudzviet pasaulē un Jeruzālemē. Katolikoss Karekins II mums pastāsta, ka viņam patīk noturēt dievkalpojumus Jeruzālemes armēņu apustuliskajā baznīcā četros no rīta. Tad saruna ar Dievu sanākot visnepastarpinātākā.

Viesmīlības citadele

Ja man tagad būtu jādala tautām godalgotās vietas par viesmīlību, armēņi būtu pirmajā vietā. (Lai neapvainojas citas Dienvidkaukāza tautas – neesmu citur Kaukāzā bijusi.) Viesmīlība ir ne tikai tradīcija, tā tiešām ir armēņu rakstura īpašība. Zinot to, ir viegli saprast, kāpēc armēņi ar savu naudu uztur valsti un cilvēkus, lai kurā pasaules vietā arī viņi dzīvotu.

Līdzīgi gruzīniem armēņi baros un dzirdīs ciemiņu kaut diennaktīm, ja vien tas būs spējīgs noturēties pie galda. Armēņu konjaks gan ir lielisks (par labāko armēņi nosauc arī Latvijā nopērkamo Ararat un Noj), taču nav pašu armēņu iecienīts – viņi dzer plūškoka vai arī bārbeļogu degvīnu. Tradicionālie ēdieni, protams, ir šašliks, ļuļakebabs un arī kjufta – gaļas ēdiens, kur gaļa tiek nevis samalta, bet ar īpašu metodi sasista līdz gandrīz putojošai konsistencei un tad izvārīta.

Viesmīlības tradīcijas laikam gan arī līdz filigrānai precizitātei likušas izstrādāt stāstījumu gidiem, kas izrāda savu zemi tūristiem. Tik zinošus, emocionāli saistošus un bagātīgus stāstījumus par Armēnijas vēsturi, kā izdevās dzirdēt no trim ceļojuma gidēm Armēnijā, reti kad gadās dzirdēt.

***

fakti

Kā nokļūt no Rīgas:

Tiešā reisa nav

Mans lidojums: Rīga–Varšava–Erevāna–Varšava–Rīga ar aviokompāniju LOT.

ES valstu pilsoņiem vajadzīga vīza, ko nopērk lidostā. Vīzas cena 3000 Armēnijas drami jeb 6 eiro.

Valūta: Armēnijas drams

1 LVL = 748 AMD

Cenas:

Minerālūdens 0,5 l = 145 AMD

Pieczvaigžņu brendijs Ararat = 7000 AMD