Šonedēļ Ziemeļvalstu filmu dienās pirmizrādi Latvijā piedzīvoja skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra jaunākā filma Antikrists. Pretrunīgi vērtētais darbs, kas Kannās šogad tika izsvilpts, bet Šarlote Geinsbūra festivālā saņēma balvu par labākās aktrises tēlojumu, ir vizuāli satriecošs un apbrīnojami meistarīgi konstruēts divu cilvēku attiecību stāsts. Un, iespējams, mazliet ironiska atbilde uz to, kāpēc iepriekšējās Trīra filmās sievietes bieži vien tikušas nomocītas līdz nāvei.
Katra režisora Larsa fon Trīra filma allaž bijusi arī vērienīga pašreklāma, kurā mītiem apvītais Meistars metis kārtējo izaicinājumu, iespējams, mazliet garlaikotajai un izlutinātajai Eiropas kinofestivālu publikai. Trīra triumfa ceļš Eiropā nenoliedzami sākās ar 1996. gadā tapušo filmu Šķeļot viļņus. Vēlāk viņu dievinājuši un nīduši arī par skarbo «mūziklu» Dejotāja tumsā un filmu – izrādi Dogvila. Kritiķi spriež, ka nežēlīgā drāma Šķeļot viļņus lielā mērā tapusi kā atbildes reakcija Kannu žūrijai, kas 1991. gadā nepiešķīra augstāko apbalvojumu viņa iepriekšējai filmai Eiropa. Vēlāk top arī slavenais Dogmas manifests un Trīra sludināto principu iemiesojums – filma Idioti. Tomēr pēc Idiotiem režisors vairs nav sekojis šiem pašsludinātajiem kinovalodas noteikumiem, drīzāk meklējis jaunas (vai vismaz neierastā veidā sakausētas) izpausmes formas, kas vislabāk iemiesotu viņam aktuālās tēmas. Antikrists šajā ziņā ir ļoti spilgts un veiksmīgs piemērs un, iespējams, atsaucēm bagātākā un ironiskākā filma režisora daiļradē. Filma ir oriģināla parafrāze par Holivudā šobrīd tik populāro šausmu filmu («horror») žanru, kura redzamākie «pārstāvji» ir kaut vai visi nebeidzamie filmas Zāģis turpinājumi. Antikrista centrā ir precēts pāris (Šarlote Geinsbūra un Viljams Defo), kuri atstājuši nepieskatītu (pārspīlēti patētiska seksa aina filmas sākuma daļā) un tāpēc zaudējuši savu dēliņu. Filmas atslēga – dēla zaudējums – savij kopā pārējos vēstījumus: par sievietes sātanisko dabu; cilvēka fobijām un allaž klātesošo nemieru; par sievietes un vīrieša mūžīgo pretrunu. Geinsbūres varone izjūt traumējošu vainas apziņu, tāpēc vīrs, būdams psihoterapeits, aizved viņu ārstnieciskos nolūkos «izdzīvot bailes» tumša meža biezokņos, vietā, ko Trīrs nekautrējoties nodēvējis par Ēdeni.
Par filmas lūzuma punktu kļūst brīdis, kad sieva jūtas izārstējusies, taču vīrs ir pārliecināts, ka terapija vēl nav galā. Gluži kā labākajās «horror» žanru tradīcijās, kur kāds no varoņiem sajūt briesmu tuvošanos, taču pārējie – visbiežāk priecīgs jauniešu bariņš –, neparko tam nenotic, kamēr vismaz viena galva nav ripojusi. Abos gadījumos skatītājam gribas pasmīnēt un sacīt: «Vajadzēja taču paklausīt!» Tālāk, protams, Trīrs sarīko īstu elli (šeit arī visas fizioloģiskās detaļas, par ko Antikristam tikuši vislielākie pārmetumi), kas pārliecinoši simbolizē filmas varoņu psiholoģiskās mocības. Tomēr, ja filmas vēstījums aizvelk līdz vispārinājumam, pārmetumi par «briesmīgajiem skatiem» ir muļķīgi un gluži vienkārši parāda skatītāja nespēju domāt metaforiski. Antikristā šis daudzslāņainības plīvurs dažkārt tik tiešām tiek notverts. Precīzāk, šāda sajūta tiek uzburta. Par to arī raksta turpinājumā.
Skaidrs, ka Trīram piemīt brīnišķīga spēja radīt rezonansi un diskusijas par to, kas vispār ir kino; kāds tas drīkst būt. Viņa filmas ir kinovalodas eksperimenti, robežu nojaukšana, kas ik pa laikam atdzīvina un sašūpo mūsdienu kino lauciņu. Tieši tāpēc laikā, kad «nekas jauns vairs nav iespējams», viņa filmas ir vērtīgas. Tomēr Trīrs ir arī veikls manipulators, kurš skaidri zina, kādu iespaidu vēlas atstāt uz skatītāju. Arī Antikrists ir skrupulozi izskaitļota «katra iekšējā drāma». Līdzīgi kā Trīra agrīnajos darbos – 1987. gadā tapušajā Epidēmijā un jau pieminētajā Eiropā, arī šeit režisors būvējis pakāpenisku, spriedzes pilnu dramaturģiju, mērķtiecīgi un teju hipnotiski ievelkot skatītāju filmas sižetā. Papildu efektu dod arī elpu aizraujošā estētika – vizuāli Antikrists atgādina krievu režisora Andreja Tarkovska filmas. Protams, apzināti – filmas beigu titros parādās veltījums šim Trīra iemīļotajam režisoram. Polemika ar krievu ģēniju atklājas arī saturiski – visuresošā, dzīvā daba Antikristā iemieso sātaniskos spēkus, nevis dievišķo kā Tarkovksim.
Teju neiespējamo paveikuši arī abi filmas aktieri – gan Geinsbūra, gan Defo nevainojami izpildījuši visas Trīra «iegribas». Ja Geinsbūra jāuzteic par spēju nospēlēt to, kas, šķiet, psiholoģiski veselam cilvēkam varētu būt diezgan sarežģīti, tad Defo izdarījis visu, lai viņa varonī atklātos raksturs un daudzslāņainība.
Tāpēc Antikrists nenoliedzami ir meistardarbs, nevainojama filma itin visās kategorijās – gan vizuāli, gan saturiski. Režisora augstākā pilotāža. Ētiskie pārmetumi drīzāk lai kalpo kā kompliments režisoram, kuram kārtējo reizi pārliecinoši un, neatkārtojot sevi, izdevies izaicināt uz mūžseno diskusiju par labo un ļauno vīrietī un sievietē. Un tomēr filmai neizdodas izraisīt spontāno pārdzīvojumu – distanci pēc filmas noskatīšanās, kurā saskrien tūkstošiem jaunu domu; citi to sauks par pēcgaršu. Tāpēc taisnība Kannu žūrijai šogad vien bijusi, jo, salīdzinot ar Antikristu, godalgotā Mihaela Hanekes Baltā lente radīja sajūtu, ka seansa laikā nodzīvota vesela dzīve.