Mūžībā aizgājis repa krusttēvs Džils Skots-Herons
Pagājušajā nedēļā 62 gadu vecumā miris Džils Skots-Herons – amerikāņu dzejnieks un mūziķis, kurš tiek uzskatīts par vienu no repa mūzikas stila aizsācējiem.
Dž. Skota-Herona dziesmu stilistika mijās starp soulu, džezu, blūzu un repu, un viņa 70. gadu daiļrade spēcīgi ietekmēja ASV repa subkultūras veidošanos. Viņš pats intervijās gan parasti bija skeptisks par sev piedēvēto nozīmīgo lomu tajā.
Dž. Skota-Herona dziesmām raksturīgs spēcīgs politisks vadmotīvs – šajā ziņā viens no viņa populārākajiem veikumiem ir dziesma The Revolution Will Not Be Televised (Revolūcija nenotiks televīzijā), kurā viņš kritizē rases nozīmi masu komunikācijas laikmetā. Savā mūzikā mākslinieks runāja par taisnīgumu, pilsoniskajām tiesībām, kritizēja patērētāju sabiedrību un kodolenerģiju. Viņš arī bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kas savā daiļradē iestājās pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu. Kādā 90. gadu beigās sniegtā intervijā laikrakstam Chicago Tribune Dž. Skots-Herons gan aicināja nepievērsties tikai viņa daiļrades politiskajiem aspektiem un uzsvēra, ka tā nav vienīgā viņa aplūkotā tēma.
Savā mūzikā Dž. Skots-Herons arī atklāti stāstīja par savām likstām ar narkotikām un alkoholu – narkotiku glabāšanas dēļ viņš savulaik arī pusotru gadu pavadīja cietumā. 2009. gadā intervijā BBC mūziķis atzina, ka cietumā pavadītais laiks licis viņam atzīt savas situācijas būtību un to, ka viņam ir problēmas. Tiesa, tas nebūt vēl nenozīmēja uzvaru pār atkarībām, tāpēc droši vien viens no precīzākajiem Dž. Skota-Herona raksturojumiem pieder mūziķim Maiklam Franti, kurš aizgājēju raksturojis kā «ģēniju un narkomāmu».
Dž. Skots-Herons arī mūža nogalē uzskatīja, ka mūsdienās ir aktuāls jautājums par pilsoņu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu un citām negatīvām parādībām, «par kurām mēs maksājam ar saviem nodokļiem». «Ja runas brīvība patiesi ir tā, kam tai jābūt, tad viss, ko kāds saka, ir pieņemami.»
Savu pēdējo – trīspadsmito – studijas albumu Dž. Skots-Herons izdeva pērn pēc 16 gadus ilgas klusēšanas. Now I’m Here izpelnījās kritiķu atzinību un piesaistīja arī jaunākas paaudzes uzmanību viņa daiļradei.