Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Izklaide

SENIORIEM. Vaļasprieks ļauj dāvāt prieku cilvēkiem

Mājas gariņš un Miega pele. Starp saviem tēliem, rotām, mīļumlietam un starp cilvēkiem – tā radoši, labestīgi savu brīvo laiku vecuma pensijā aizvada Līga Bormane. Viņai patīk būt Gulbenes tirgū, satikt pircējus, citus tirgotājus un izjust amatnieku kopību © Klinta Ezera

Labestība un mīļums staro no amatnieces Līgas Bormanes veidotajām smukumlietām – zvēriņiem un pasaku personāžiem, arī no viņas pērļotajām rotaslietām. Gulbenē viņa vienmēr rosās tradicionālajā ikmēneša Zaļajā tirdziņā. Nereti viņa piedāvā savus darinājumus arī iknedēļas vakara tirgū. Līgas veidotas mīkstās rotaļlietas ir nopērkamas arī vietējos amatniecības veikaliņos. Mazajās bodītēs. Visu, ko izveidojusi, amatniece piedāvā par salīdzinoši nelielām cenām. Pati saka – vēlas, lai katram būtu iespēja sevi iepriecināt. Cilvēki nespēj bez smaida un laba vārda paiet garām. Viņa izstaro labestību. Pilsētnieki to pamana un novērtē. Viņiem to vajag!

Daudzi zina, ka 65 gadus vecā Līga ir kādreizējā pazīstamā mākslinieka amatiera Kārļa Dektera (1910-1997) vienīgā atvase. K. Dektera vārds mākslas pazinēju sabiedrībā ir daudzināts, K. Dekters ir zināms kā slavenā gleznotāja, akvareliste Jāņa Brektes (1920-1985) skolnieks. Abu mākslinieku vairs nav pasaulē, taču viņu gleznas, kas, starp citu, bieži vien ir raksturīgas ar līdzīgu gleznošanas manieri un tēmu izvēli, joprojām ceļo pa dažādam izsolēm, ir iekārotas un tām ir pašām sava dzīve. Līga vienmēr ir zinājusi, ka ir mantojusi tēva - K. Dektera - gēnus, kuri mudina redzēt, izjust skaisto un vēlēties to parādīt citiem. Jau maza meitene būdama, Līga skaisti zīmējusi. Tomēr turpmākajā dzīves gaitā maizes darbs un ģimenes rūpes liedza pievērsties sirds aicinājumam. Pie tā viņa ir atgriezusies, kad devās vecuma pensijā un parādījās daudz brīvā laika. Līga atzīst - nevar un nemaz necenšas līdzināties tētim mākslā. Tas viņai ir nesasniedzams augstums. Viņa sevi uzskata par amata pratēju, par mammu, vecmāmiņu, kura rotaļājas ar materiālu, kuru pārvērš tēlos. Pensijā Līga ir jau sen, gadu gaitā šīs prasmes ir noslīpētas. Līga ir vadījusi arī meistarklases, mācīdama un citiem nododama pašmācības ceļā apgūto. Bet vai var iemācīties labestību? Līgai katra mantiņa, katra lietiņa ir siltuma, laipnības pilna. Viņa atklāj, ka nekad neķeras pie darba, ja nav labs un saulains noskaņojums. Tikai ar tādu drīkstot un varot radīt ko patiešām labu. Līgas veidotās mīkstās rotaļlietas, suvenīri, rotas ir visās varavīksnes krāsās. Tomēr zaļā ir vismīļākā. Viņas veidotie omulīgie mājas gariņi ir daudzu mājās. Tie arī kā dāvanas ir aizceļojuši tālu pasaulē. Dzimtās pilsētas bērni tagad ir visā Eiropā un ne tikai tur! Katram noder mājas sargātājs - labais gariņš. «Mājas gariņus veidoju gadiem ilgi, tie man ir, kā saka, ar stāžu. Katram manam mājas gariņam līdzi ir vēstulīte. Katram līdzi ir iedots pa piparam, ķiplokam, kas māju attīra un aizsargā pret visu slikto. Obligāti gariņam līdzi dots arī pa riekstam, monētai, saulespuķes sēkliņai, pīlādžogai. Gariņam līdzi ir arī daudz mezglu, kuri pasargā māju no skandāliem. Pievienotajā vēstulē ir smalki uzrakstīts, kādu aizsardzību garantē katra lieta gara līdznesumā,» stāsta Līga. Simtiem mājas gariņu viņa esot pagatavojusi savām rokām un atdevusi cilvēkiem par svētību. Parasti Līga uzreiz gatavo nevis vienu, bet kādus desmit gariņus. Vienu saimi, ģimeni. Katram no tiem jāatrod pašam savas mājas, ko sargāt. «Taisu lielākus, taisu mazākus. Kādu nu kuram vajag,» viņa piebilst.
Populāras ir arī Līgas veidotās miega peles. Tās sevišķi iecienījuši mazie bērni. «Manas miega peles katra velk maisu, uz kura ir rakstīts «Miegs». Tādu pelīti bērns paņem blakus gultā, lai atvelk miegu,» saka Līga. Ar šo nodarbošanos bagāts kļūt nevar - atzīst amatniece. Arī materiāli, ko izmanto darbu veidošanai, kaut ko maksā. Tos viņa iepērk tikai vietējās bodītēs. Tādā veidā Līga jūtas atbalstījusi vietējos tirgotājus. Viņai ar tiem ir izveidojies labs kontakts, pat sadarbība, jo ir taču pastāvīgā pircēja.
Izvaicāta, vai viņai būs dzimtā kāds sekotājs, kurš arī varētu izmēģināt spēkus amatniecībā, meistare ir domīga. Pagaidām tāda nav. Tajā pašā laikā viņa atzīst - meitai Aivitai ir talants, bet nav brīvas vaļas - pirmajā vietā ir darbs un bērni. Viss tāpat kā savulaik bija pašai. Varbūt ar laiku pienāks brīdis, kad arī Aivita gribēs likt lietā mākslinieces gēnus? Līga tam tic.