Ja gribi mainīt pasauli, ej mājās un mīli savu ģimeni. Tā reiz esot teikusi Māte Terēze. Šos vārdus varētu būt sacījusi arī Abrenes pusē pirms 91 gada dzimusī Skaidrīte Caune. Arī viņas mūža aicinājums saistīts ar žēlsirdību.
Skaidrīte savus spēka gadus ir atdevusi medicīnai. Viņa bija medmāsa. Lai arī tas sakrita ar laiku, kas pagājis zem svešas varas karoga, šķiet, nekas nav varējis traucēt cilvēkam būt cilvēkam. Skaidrītei - noteikti! Agrākie pacienti joprojām viņu atceras kā vislabsirdīgāko medmāsiņu, kurai ir viegla roka un spēja ar labestību un iejūtību mazināt gan fiziskās, gan dvēseles sāpes. Laikam taču tā ir profesija, kura vienmēr ir stāvējusi un stāv pāri visām ideoloģijām. Un vēl laikabiedri Skaidrīti ciena un pazīst kā ļoti ģimenisku sievieti - mīlošu sievu, dēla māti, trīs bērnu vecmāmiņu, sešu bērnu vecvecmāmiņu. Skaidrīte jau kādu laiku ir atraitne. Tas ir stāvoklis, pie kura nekad nav iespējams tā īsti pierast, ja zaudēts ir ļoti dārgs cilvēks. Skaidrīte stāsta - vīram Žoržam bijusi ļoti nopietna sirds kaite, tomēr viņa darīja visu iespējamo un neiespējamo, un dzīvesbiedrs nodzīvojis garu mūžu. Aiziedams esot mierinājis, lai Skaidrīte nebēdājot, viņš tik ļoti mīlot savu sievu, ka nekad neatstās, vienmēr būs blakus. Un patiešām - viņu mazajā dzīvoklītī viss šodien ir tāpat kā vienmēr. Viss atgādina par Žoržu - grāmatas, medību trofejas, jo viņš bija kaislīgs mednieks. Un, protams, arī fotogrāfijas albumos. Tos Skaidrīte pāršķirsta arvien.
Ar ģimenes svētību lielajā dzīvē
«Mans tēvs Jānis bija robežsargs, viņš bija no Viļakas, mamma Anna - no Ogres. Piedzimu Latvijas pirmajā brīvvalstī, ļoti latviskā ģimenē. Biju vēl bērns, kad manu tēvu nošāva krievu bandīti. Ģimenē zinājām, ka tēva lielākā vēlēšanās bija, lai es izmācos par ārsti. Tomēr jau 16 gadu vecumā sāku strādāt tirdzniecībā. Tie bija Staļina laiki. Man bija kolēģe, kura zaga. Pasarg’ Dievs! Radi mudināja, lai tomēr izvēlos medicīnu. Man likās, ka neesmu piemērota šādai nozarei, jo es taču asinis nevarēju redzēt. Tomēr pamudinājumam paklausīju. Sāku strādāt vispirms par sanitāri, pēc tam par medmāsu,» stāsta Skaidrīte. Kā mediķe viņa mūžu ir aizvadījusi Gulbenē. Skaidrīte saka - ne uzreiz viņa sapratusi savas profesijas galveno nepieciešamību - būt iejūtīgai, atsaucīgai. «Bija kāds pacients, kuram es uz viņa jautāto nepratu uzreiz atbildēt ar vajadzīgo attieksmi. Viņš par to pastāstīja dežūrmāsai. Un es dabūju iet atvainoties,» Skaidrīte atminas. Par medicīnas māsu sākusi strādāt 1963. gadā, un tā - līdz pat aiziešanai pensijā. Pirmā darbavieta bijusi Gulbenes rajona slimnīcas poliklīnika, tad - terapijas nodaļa un visbeidzot - Litenes pansionāts.
«Tur darba gadi pagāja ģimeniskā noskaņā. Pansionāts cilvēkiem ir viņu mājas. Tur nav iespējams strādāt citādāk kā vien ar lielu mīlestību pret katru,» stāsta Skaidrīte. Kopumā darbam medicīnas nozarē ir atdoti daudzi mūža gadi. «Es nopelnīju to lielāko vecuma pensiju, kādu tolaik varēja,» atklāj Skaidrīte.
Šodien viņa ar interesi seko līdzi informācijai par medicīnas nozares attīstību Latvijā un pasaulē. Pārdzīvo un domā, kāpēc joprojām neizdodas izārstēt sen zināmās slimības, kāpēc rodas jaunas. Skaidrīte netic sazvērestības teorijām. Piemēram, par koronavīrusu viņa domā tā: «Ir pagājuši gadsimti. Ir jau cilvēce piedzīvojusi saskari ar dažādām slimībām. Daļa seno vīrusu kādu laiku ir «atpūtušies» un tagad atkal parādās, sakombinējušies jaunās variācijās. Gandrīz vai tā, ka no zemes iznāk ārā!» Un tomēr visvairāk šodien viņu nodarbina domas par mūžību. «Neatminēts man ir palicis jautājums par cilvēka dvēseli, kas nav ne ķermenis, ne prāts. Kas ir dvēsele?»
Atkal jāgaida pavasaris Ābeļu ielā
Šodien Skaidrīte dzīvo ar tikpat gaišu skatu uz pasauli un cilvēkiem kā vienmēr. Viņa varonīgi nes savus gadus, kuri liec čokurā, nodara sāpes. «Es lūdzu Dievu, lai spēju pati ar sevi tikt galā. Mana vājā vieta ir kājas. Ko lai dara? Vecums,» viņa teic. Skaidrīte izvēlas, lai dēla ģimene viņas mājoklī labāk ir mīļi gaidīti ciemiņi, nevis aprūpētāji. Viņa ar visu vēlas galā tikt pati! Un tas izdodas. «Citreiz ir tik grūti, ka liekas - gāzīšos. Bet es eju. Taisu ēst, mazgāju traukus, apkopju māju,» stāsta Skaidrīte. Lai cik arī grūti nebūtu, cienījamā kundze auj kājas un iet ārā no mājas. Pastaiga līdz veikalam un atpakaļ ir gan ikdienas rituāls, gan notikums, jo pa ceļam var satikt paziņas, apmainīties ar labiem vārdiem. Var novērtēt, cik joprojām stalti aug ābeles ielā, kurā dzīvo Skaidrīte. Agrāk tā bija Oškalna iela, bet atjaunotajā Latvijas brīvvalstī kļuva par Ābeļu ielu. Šis nosaukums ielai piestāv. Kopš Skaidrītes spēka gadu dienām te ābeles pavasaros zied zīmīgā secībā - sarkanbaltsarkanas. Iedzīvotāji paši tās ir stādījuši septiņdesmitajos gados. Skaidrīte arī. Toreiz bijušas bažas, vai attiecīgās iestādes pamanīs zemtekstu, vai nesacels traci. Nepamanīja. Un iedzīvotāji arī turēja mēli aiz zobiem, bet acis - plaši vaļā. Un priecājās katru pavasari. Un gaidīja, kad sāksies «pavasaris» arī politikā. Sagaidīja. Kad nesen sākās runas par to, ka ābeles šajā ielā ir savu laiku nokalpojušas un būtu nozāģējamas, vietā stādot jaunas, Skaidrīte zvanīja uz vietējā laikraksta redakciju un teica - esot gatava pieķēdēties pie šiem kokiem, lai neļautu tos iznīdēt. Viņa saka - kad aizies vecā gulbeniešu paaudze, tad lai jaunie dara, ko grib. Kokiem tāpat kā cilvēkiem jāļauj ar godu nodzīvot mūžu līdz sirmam vecumam. Skaidrīte bilst - daudzi domā, ka Ābeļu ielā aug dekoratīvās ābeles. Rudeņos grib noplūkt un nogaršot kārdinoši sārtos augļus, bet tie ir skābi. «Tie sarkanie ir tā saucamie zemeņāboli, bet baltie ir Trebū šķirnes augļi. Tie ir ziemas āboli. Garšīgi. Un pasakaini skaisti!» viņa stāsta.
Mīlestība saticībā, prasmē piekāpties
Agrāk Skaidrīte ir bijusi liela rokdarbu pratēja, adītāja, tamborētāja. Tagad to vairs nedarot, jo sākušas tirpt rokas. Gan viņa, gan vīrs Žoržs pensijas gados bijuši čakli grāmatu lasītāji. «Kā acis vaļā, tā grāmatā iekšā,» saka Skaidrīte. Tagad viņa sev vairs neļauj ilgāk par pusstundu piepūlēt acis. «Man ir sākusies acs tīklenes distrofija,» viņa noteic sausi - kā konstatējot. Bez žēlošanās. Mūža nogalē Skaidrīti nodarbina doma, kur pēc viņas aiziešanas paliks plašā bibliotēka, skaistie, vecie romāni. Vai kādam vēl vajadzēs? Tāpat arī vecās mēbeles, trauki, arī fotogrāfijas. Skaidrīte uzskata - par to ir laikus jāparūpējas. «Tak saules mūžu es nedzīvošu,» viņa bilst. Dzīvokli esot jau norakstījusi mazmeitai.
Skaidrītes dienas paiet gaidīšanā - no vienas tikšanās reizes ar mazbērniem, mazmazbērniem līdz nākamajai tikšanās reizei. Dzimtas jaunā paaudze dzīvo dažādās Latvijas malās - galvaspilsētā, Jelgavas pusē, Valmierā. Skaidrīte saka - jaunajiem tagad ir citādi uzskati par bērnu audzināšanu. Nedod Dievs kādu mazmazbērnu nosaukt mīļā vārdā par gražupodu. Uzreiz būs pārmetumi. Skaidrīte ir gudra vecvecmāmiņa. Viņa piekāpjas. Sak’, jaunie visu labāk zina! Viņa vēlas tikai saskaņu un mīlestību savā dzimtā. Un vēl Skaidrīti silda skaistas atmiņas. Viņa taču savā laikā ir bijusi arī vedējmāte. Kopā ar vīru Žoržu laulības ostā ievedusi septiņus pārus. «Sevišķi labi atceros kāzas, kas notika Jaungulbenes pilī. Tur visu telpu tiku izrotājusi ar iedegtām svecēm. Tas bija ļoti vienkārši un skaisti.» Bieži viņa pārlapo sendienu atmiņas. Tajās ir visa viņas dzīve un daudz darbīgu, laimīgu dienu. «Tik daudz ir pārdzīvots, tik daudz strādāts, darīts. Šodien laikam es nespētu vairs padarīt simto daļu no darbiem, kurus agrāk veicu.
